Senās Divupes literatūra

Vikipēdijas raksts

Rakstības aizsākumi un literatūra Divupē Vai varam šodien iedomāties savu ikdienu bez rakstītā vārda klātbūtnes? Laikam jau nē. Laiks pierādījis, ka ikvienas civilizācijas visbūtiskākajiem sekmīgas attīstības pamatnosacījumiem saistās ar rakstības izgudrošanu un ieviešanu sadzīvē. Arī šajā jomā divupieši ir pirmatklājēji, aizsācēji -jau ap 4. gadu tūkstoša vidū viņi izgudrojuši pašu senāko rakstības sistēmu - ķīļrakstu. To, ka ar rakstu prasmes palīdzību iespējams "iekonservēt", padarīt jebkurā laikā pieejamus iepriekšējo paaudžu intelektuālos sasniegumus, savā laikā bija sapratis un novērtējis asīriešu valdnieks Ašurbanipals, likdams no visām Divupes malām savākt ķīļraksta plāksnes un, ja nepieciešams, tās nokopēt (šim nolūkam viņš uzturējis veselu rakstvežu armiju). Savā pilī viņš bija ierīkojis bibliotēku, kur savākto "māla grāmatu" skaits sniedzās vairākos desmitos tūkstošu. Viņš bija spēris vēl vienu soli tālāk grāmatniecības attīstībā, liekot seno šumeru ķīļrakstus pārtulkot asīriešu valodā. Vairākus tūkstošus gadu šis kultūras dārgums gulēja aprakts zem Nīnives drupām, līdz 19. gs. angļu arheologi G .Leijards un H .Rasams atklāja šķietami bojā gājušās vērtības. Šodien atšifrētie teksti palīdz dziļāk iepazīt šīs zemes tradīcijas, paražas, seno gudrību, literatūru un mitoloģiju. Ķīļraksta atšifrētajā gods pienākas britu virsniekam Henrijam Roulinsonam, kurš 1840. gadā, izmantojot par atslēgu Behistunas klintī trīs dažādas valodas iecirstos uzrakstus, atklāja pasaulei ķīļraksta noslēpumu. Pasaules pieredze rāda, ka senatnē rakstībai izmantots visdažā¬dākais materiāls, bet divupieši par piemērotāko uzskatīja mālu. Viņi bija pamanījuši, ka tas labi saglabā jebkuru nospiedumu. Šim nolūkam vajadzēja vai nu atrast dabiski attīrītu mālu, vai ar šķīdināšanu atdalīt to no traucējošajiem piemaisījumiem. Rakstīšanai izmantoja koka vai vēlāk metāla irbulīšus, kuri atstāja materiālā ķīlveidīgus nospiedumus. Pirmās rakstu zīmes ļoti atgādināja zīmējumu. Šādu rakstības veidu apzīmē ar jēdzienu "piktogrāfisks". Šumeru piktogrammas pamazām laika gaitā pārveidojās par simboliskiem apzīmējumiem, kur katram vārdam vai jēdzienam bija savs zīmju komplekss. Tā no piktogrāfiskā raksta izveidojās ideogrāfiskais raksts. Tradicionālais rakstības virziens vispirms bija no augšas uz leju, sākot no plāksnītes labās puses, bet vēlāk - no kreisās uz labo horizontālā virzienā. Plāksnīšu forma bija visdažādākā: taisnstūra, kvadrātveidīga, asiem vai noapaļotiem stūriem; tikpat dažāds bija arī to lielums 4 no dažiem centimetriem, līdz gandrīz pat pusmetram. Senajā Šumerā sastopam ari gan nelielus, gan plakanus, gan cilindrveidīgus zīmogus, ar kuriem zīmējums vai raksts tika iespiests mīkstajā materiālā. Rakstu mākslas apgūšana prasīja diezgan lielu piepūli. Mācekļiem sākumā vajadzēja nodarboties ar kopēšanu, atdarinot gatavā paraugā iespiestās zīmes. Ja gadījās kļūda, nepareizo vietu varēja viegli izlīdzināt un tad sākt no jauna. Šīs mākas apgūšana prasīja vairākus gadus, un rakstu pratēji bija lielā cieņā, jo reizē ar valstiskuma attīstību pieauga nepieciešamība fiksēt darījumus, veikt dažādus aprēķinus, uzskaitīt patērēto un saražoto, pierakstīt senos mītus un iemūžināt literāros sacerējumus. Ja plāksnīte saturēja svarīgu informāciju un bija domāta ilgstošai uzglabāšanai, tad to apdedzināja. Laika gaitā šumeru rakstību pārņēma arī citas Rietumāzijas tautas. Asīrijas valdnieka Ašurbanipala pils bibliotēka līdz mūsdienām saglabājusi ari senās Šumeras dieviem veltītās dziesmas, nostāstus un teikas par senajiem, varenajiem valdniekiem, dieviem un varoņiem, kā ari teikas par pasaules radīšanu, par cilvēku cīņu ar dieviem. Visievērojamākais literārais darbs ir šumeru teika - dziedājums par tautas varoni Gilgamešu. Mutvārdos tas radies ap 22. - 23. gadsimtu pirms mūsu ēras, bet pierakstīts 19. - 18. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ar poēmu par Gilgamešu sākas pasaules daiļliteratūras vēsture. Gilgamešs nav izdomāts mītiskais varonis, bet vēsturiska personība - Ūrukas pilsētvalsts valdnieks. Leģenda izceļ viņa neparasto spēku. Eposa sākumā mēs redzam augstprātīgu, iedomīgu valdnieku, kas sevi pielīdzinot dieviem, pagalam nomocījis pavalstniekus. Viņi griezušies pēc palīdzības pie pašiem dieviem, kas nolēmuši Gilgamešu pārmācīt, radot spēkā līdzvērtīgu pretinieku milzi Enkidu, kuram divcīņā augstprātis būtu jāuzveic. Cīņa beidzas neizšķirti, un notiek neparedzētais - abi pretinieki kļūst par nešķiramiem draugiem un kopā veic brīnumu lietas. Kad Gilgamešs savā augstprātībā atļaujas noraidīt auglības, mīlas un kara dievietes Ištaras mīlestību, tā atriebjoties nogalina Enkidu. Gilgamešs drauga dēļ cieš neizsakāmas sāpes, kas izraisa viņā pārdomas par paša likteni un nāvi. Tā sākas Gilgameša ceļojums nemirstības meklējumos. Gilgamešam izdodas atrast veco, viedo Utnapišti, kam vienīgajam pēc grēku plūdiem dievi piešķīruši nemirstību. Valdniekam izdodas pierunāt veco vīru atklāt savas nemirstības noslēpumu, un viņš ienirst okeāna dzelmē, lai noplūktu mūžīgās jaunības ziedu un aiznestu to sev un savai tautai. Taču čūska to nozog, un Gilgamešs spiests tukšā atgriezties atpakaļ. Ceļojums nav bijis veltīgs, jo tā laikā Gilgamešs daudz ko pār¬domājis un atbrīvojies no iedomības, kļūstot par gudru valdnieku, kuram pirmajā vietā ir tautas labklājība. Šis eposs mums ļauj spriest par seno šumeru dievizpratni, par morāli un vērtību sistēmu, par viņu ilgām un dzīves pieredzes radītajām atskārsmēm. Mēs redzam, ka viņi saviem dieviem piedēvējuši visas tās pašas kaislības, kurām pakļauti cilvēki. Bailēs no dievu nelabvēlības cilvēki spiesti tiem pakļauties, un tikai paši drosmīgākie, kā Gilgamešs, atļaujas noraidīt dievu iegribas, izaicināt likteni un dzīvot pēc savas sirds aicinājuma. Laiku laikos cilvēkiem svarīga bijusi dzīves un nāves problēma. Šī tēma skarta arī eposā. Mūžīgās jaunības un nemirstības ziedu Gilgamešs uz īsu brīdi gan iegūst, bet tad spiests to zaudēt. Rodas jautājums, kādēļ pat literārā darbā tā sacerētājs neatļaujas pasapņot un paturēt kāroto dārgumu? Bet varbūt šī iespēja palikt mūžīgi pārmaiņu un nedrošības, un sāpju, un slimību pilnajā pasaulē cilvēku biedē? Biedē nāve, un biedē arī mūžīgās dzīves iespēja? Cilvēka personība, draudzība, mīlestība, pienākums un izvēle daudzajās dzīves situācijās - lūk, tēmas, kas nodarbinājušas cilvēku prātus jau sirmsenā pagātnē. Utnapišti vēstījums ļauj mums iepazīt teiku par grēku plūdiem, dievi uzsūtījuši cilvēkiem par viņu grēkiem. Lūk, fragments: Iekrāvu visu mantību savu, visu. kas dzīvē bij gūts. Ievedu šķirstā es dzimtu un radiniekus savus, Pievācu radību dzīvo un amatu ļaudis. Kolīdz gaismiņa svīda, No debesīm tālām peld mākoņu tūces, Tumsa dzēš gaismu, viss izgaist un pazūd. Acs krēslībā drūmā vairs nesaredz brāli, Nedienā gaužā pat dievs nepazīst dievu, Augšup tie lido pie debesu Anu, Līdzīgi smilkstošam sunim pie palodās glaužas... Sešas dienas un tikpat daudz nakšu Plosījās vēji un trakoja bangas, Negaisos zemi ar ūdeni jaucot. Tikai septītā dienā vētra ar paliem beidz karot, Aprima jūra, pieklusa negaiss, noplaka pali. Paveros jūrā - klusums visapkārt, Cilvēki grimuši zampā un dubļos, Sniedzas līdz mitekļu jumtiem staignāja dūņas. Paveros pamalē tālā, kur jūra un debess: Divpadsmit mēros no šķirsta nirst sala. Nasira kalnā apstājas šķirsts, Virsotne satver to, nelaiž vairs tālāk... Sākoties septītai dienai, palaižu balodi gaisā, Izzūd tas tālē, bet drīz vien pārrodas šķirstā, Iznesu čurksti un palaižu gaisā, Atgriežas šķirstā, jo vieta sausa nav rasta. Iznesu kraukli un palaižu gaisā, Sausumu atradis, mitekli radis, šķirstā tas nenāk, Tīkamāk meklēt tam ēsmu, ķērcot un peroties peļķē. nevar nepamanīt acīmredzamo līdzību ar Bībeles leģendu par pasaules grēku plūdiem, tikai bībeliskā Noasa vietā ir likts šumeru Utnapišti- Ņemot vērā, ka Bībeles sarakstīšanas laiks attiecas uz laiku no 13. līdz 2. gadsimtam pirms mūsu ēras, bet šumeru leģenda bija pazīstama jau trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, ietekmes virziens ir nepārprotams. Daudzas citas rakstos atrodamās epizodes liecina par to, ka senebreju Vecajā Derībā iekļauti ari Divupes seno tautu mītiskie nostāsti.