Digitālā televīzija
Vikipēdijas raksts
Digtālā televīzija ir televīzija, kur video pārraida MPEG2 vai citādi kodētas digitālas straumes (stream) veidā, atšķirībā no parastās televīzijas. Digitālo signālu var izplatīt kabeļtīklos (digitālā kabeļtelevīzija), no pavadoņa (digitālā pavadoņtelevīzija), vai arī ar parasto TV raidīšanas aparatūru (digitālā televīzija)(parasti tieši ar šo saprot digitālo televīziju). Atšķirībā no analogās televīzijas, te ir iespējams mainīt kvalitāti (augstas kvalitātes kanāls, kas aizņem vairākus analogos kanālus, vai (biežāk) zemas kvalitātes kanāls, kur tādus vairākus var iepresēt vienā analogajā kanālā).
[izmainīt šo sadaļu] Priekšrocības un trūkumi, salīdzinot ar analogo televīziju
- Priekšrocības:
- Nemainīgi augsta attēla kvalitāte, neatkarīgi no uztveršanas apstākļiem (kamēr vien ir signāls),
- Vienā frekvenču joslā ir iespējams izvietot vairākus kanālus.
- Trūkumi:
- Pie pārāk vāja signāla attēla nav nemaz (analogajai TV šajā gadījumā būtu sliktas kvalitātes attēls),
- Dārga aparatūra.
Pasaulē eksistē vairāki digitālās televīzijas standarti, no kuriem nozīmīgākie ir Eiropas (DVB), ASV (ATSC) un Japānas (ISDB). Latvijā tiek lietots DVB standarts. Digitālajai televīzijai ir iespējama satura šifrēšana, kas ir viens no galvenajiem iemesliem tās lietojumam pavadoņtelevīzijā un kabeļtelevīzijā.
