Doku Atis
Vikipēdijas raksts
Doku Atis (1861-1903) - latviešu rakstnieks. Doku Atis dzimis 16. janvārī 1861. g. Dzelzavas pagasta Muceniekos, apmeklējis divus gadus ziemas vietējo pagasta skolu un pēc tam trīs gadus Cesvaines draudzes skolu. Tad viņš palika par skolotāju un darbojās par palīga skolotāju Dzelzavas pagastskolā deviņus gadus (1878-1887), vienlaicīgi strādādams, īpaši vasarās, mājās arī lauku darbus.
Dzīvodams savā dzimtenē, Doku Atis sāk interesēties par literatūru. Viņš lasa, kas nāk rokā. Sevišķi viņam patīk Kaudzīšu Mērnieku laiki un Mātera raksti, viņu tur pievelk tēlojumi un humors. Bez tam viņš iepazīstas ar klasiķiem: Šekspīru, Gēti, Šilleru. Mīļi viņam vācu dzejnieki Lēnavs un Heine. Viņš sāk arī pats rakstīt. Sīkus darbus, pa daļai tulkojumus, viņš iesūta Mājas Viesim. Viņš saņem no M. Viesa vadītāja, humorista Laubes Indriķa, vēstuli, kurā atzītas viņa humorista dāvanas, kas šur tur uzmirdz viņa mēģinājumos. Paklausīdams vietējā mācītāja pamudinājumam, viņš ar dažiem rakstiem piedalās arī Latviešu Avīzēs. Arvienu vairāk ievingrinādamies, viņš ķeras pie plašākiem darbiem. Rodas viņa stāsti: Biedrības svētki (Austrums 1889), Divas Jāņu dienas (Austr. 1890), Vectēvs (Austr. 1891), Paugurieši (Austr. 1893), Krišs Laksts (Dien. Lapā, arī grāmatā 1893).
Šos darbus Doku Atis pastrādā šauros, trūcīgos apstākļos dzīvodams, darbodamies gan skolā, gan mājās. Tikai laiku pa laikam viņš tiekas ar centienu un domu biedri, dzejnieku Augustu Kažoku, arī dzelzavieti. Pēdējam semināru apmeklējot, pāris vasaras pie viņa padzīvo vēlākais filologs Kauliņš, kas tāpat tiekas ar Doku Ati. Citādi dzīve norit vienmuļīgi. Grūtais darbs un apstākļi sagrauž arī veselību.
