Jumis
Vikipēdijas raksts
Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā.
Jumis ir zemkopju kultūras auglības simbols, ornamentā bieži tiek skaidrots kā divžuburainas vārpas grafiskais attēls. Austrumeiropā jumim līdzīgi motīvi sastopami jau vēlajā paleolītā, kad saimniecībai noteicošā loma bija medniecībai un zvejniecībai. Vidējā neolītā Latvijā tie zināmi uz ķemmes-bedrīšu keramikas. Vidējā dzelzs laikmetā jumis ir iecienīts elements uz bronzas aprocēm ar vidus šķautni. Tas plaši lietots vēlajā dzelzs laikmetā aproču rotājumā, kā arī tekstilijās-villaiņu rotājumos. 19.gadsimtā Jumja motīvs izplatīts galvenokārt baltiskajos novados. Jumim senlatviešu auglības rituālos parādās liela vieta. Dabā par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus kopā saaugušus riekstus, ziedus, sēnes, ābolus utt. Folklorā minēts ir arī olu jumis, domājot olu ar dieviem dzeltenumiem. Jumis personificēja auglības, spēka nesēju. Pēc seno latviešu domām, Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Ar Jumja labvēlības iegūšanu centās nodrošināt druvu auglību. To ņēma līdzi uz mājām, pakāra klēts galā vai noglabāja apcirknī. Jumi varēja glabāt arī istabā goda vietā, kā arī jaunu meitu pūra dibenā, Ar jumi saistītie priekšstati tautas uztverē attīstījušies dažādos slāņos. Folklorā minēts miežu Jumis, rudzu Jums, linu, riekstu Jumis un citi, un ar katru no tiem saistīti savi ticējumi, savi izpildāmie rituāli. Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas vai mājas jumta galā- tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumja zīmes vienkāršākajai pamatformai latviešu rakstos ir skaisti kuplinājumi, kur zaru savijumi var būt tik sarežģīti, ka pašu zīmi pirmajā acu uzmetienā grūti pazīt
