Kauja pie Kannām
Vikipēdijas raksts
Kauja pie Kannām notika Apūlijā (mūsdienu Itālijas teritorijā) 216. gadā p.m.ē. starp Romas un Kartāgas armijām. Šīs, vienas no slavenākajām militārajā vēsturē kaujas sākumā, romiešiem bija 50 (pēc dažiem avotiem 80) tūkstošu vīru liels kājnieku karaspēks un ap 6 tūkstošiem kavalēristu. Kartāgiešu karavadoņa Hanibala rīcībā bija 19 tūkstoši pieredzējušu kājinieku veterānu un 10 tūkstoši kavalēristu. Viņa armijas sastāvā vēl bija ap 16 tūkstošiem gallu kaujinieku, bet viņš uz tiem nepaļāvās.
Hanibals izvilināja romiešus cīnīties klajā laukā, lai maksimāli varētu izmantot kavalērijas priekšrocības, kur viņam bija neliels pārsvars. Viņš gallus novietoja savas armijas centrā, paredzot, ka tie jau pēc pirmās sadursmes ar pretinieku metīsies bēgt. Tieši tā tas arī notika, romieši tiem sekoja, bet Hanibala veterāni pa to laiku romiešu aplenca no flangiem. Savukārt kartāgiešu kavalērija spējā uzbrukumā satrieca romiešu kavalēriju un nonāca romiešu kājnieku aizmugurē. Nu galvenie romiešu spēki izrādījās lamatās, tiem vairs nebija nekāds iespējas manevrēt un pārkārtoties atbilstoši izmainītajai kaujas situācijai. Aptuveni 35 (pēc citiem datiem 44) tūkstoši romiešu šajā kaujā tika iznīcināti. Hanibala karaspēkā kritušo bija tikai 5700 (pēc dažiem datiem 6700), turklāt to lielākā daļa bija galli.
Kauja pie Kannām iegāja pasaules militārajā vēsturē kā viens no spožākajiem kara taktikas piemēriem. Šai kaujai bija tālejošas sekas. Smagā sakāve lika romiešiem rūpīgi pārskatīt savas militārās taktikas praksi. Tā rezultātā viņi attīstīja jaunu kaujas taktiku, kuras pamatprincipus dažādu valstu armijas izmantoja vēl daudzus nākamos gadsimtus.
