Kihnu sala
Vikipēdijas raksts
| Kihnu sala Kihnu |
|
|---|---|
 |
|
 Koordinātes: |
58°07'Z 23°58'A |
| Salu grupa: |
Rietumigaunijas arhipelāgs |
| Jūra, okeāns, ezers: |
Baltijas jūra |
| Valsts: |
Igaunija |
| Iedzīvotāju skaits: |
(2004) 639 |
| Lielākā pilsēta, ciems: |
|
| Platība: |
16,4 km² |
| Augstākais punkts: |
8,5 m |
| Garums: |
7 km |
| Platums: |
3,3 km |
Kihnu sala (Ķīļu sala) ir sala Baltijas jūrā, septītā lielākā Igaunijas sala, pieder Rietumigaunijas arhipelāgam.
Kihnu sala pieder Pērnavas apriņķim. Uz salas ir četri nelieli ciematiņi. Uz salu var nokļūt ar lidmašīnu vai prāmi no Pērnavas vai arī pa ledu ziemā.
Krasta līnijas garums - 36,2 km, ap salu ir 56 mazākas saliņas. Līdz Igaunijas pamatdaļas krastam ir 10,2 km.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture un kultūra
Pirmoreiz minēta 1386. gadā, taču arheoloģiskie pētījumi norāda, ka cilvēki salā dzīvoja jau pirms 3 000 gadiem. 1562. - 1565. gados Kihnu sala piederēja Dānijai, 1565. - 1575. un 1582. - 1600. gados - Polijai, 1575. - 1582. gados - Krievijai. 1600. - 1710. gados sala piederēja Zviedrijai - šajā laikā katolicismu salā aizstāja luterānisms. 18. gadsimta sākumā kopā ar pārējo Igauniju sala tika pievienota Krievijas impērijai. 18. gadsimta sākumā salā dzīvoja ap 400 cilvēku, taču dažas desmitgades vēlāk - 50 - 60 iedzīvotāji.
1846. - 1847. gados vairums salinieku pievērsās pareizticībai cerībā, ka Krievijas cars viņiem piešķirs lauksaimniecībā apstrādājamu zemi - taču pēdējais nenotika.
Tā kā Kihnu sala ir nabaga ar resursiem, salinieki bija lielā mērā atkarīgi no tirdzniecības. 19. gadsimta beigās lielu nozīmi ieguva tirdzniecība ar Rīgu - uz Rīgu tika vestas roņādas, roņu tauki, cūkas un zosis, akmeņi. Pirms pirmā pasaules kara Kihnu salā bija 60 kuģi, ja neskaita mazākas laivas.
Kihnu salas iedzīvotājiem raksturīga kultūras savdabība un tradīcija vienmēr atgriezties uz savas salas, pie kam bieži līdzi ņemot citur noraudzītu līgavu vai līgavaini. 1920jos gados Kihnu salā dzīvoja jau vairāk kā 1 100 cilvēku. Salā izveidojies īpatnējs vietējais dialekts.
Otrā pasaules kara laikā salā karadarbība nenotika, taču karš saliniekus stipri ietekmēja. 378 cilvēki bēga uz Rietumiem, vēl 22 cilvēki uz Roņu salu. Palika tikai 600 cilvēku.
Pēc kara tika nodibināts zvejnieku kolhozs, uz salas tika pārstrādātas zivis un salinieki dzīvoja salīdzinoši turīgi. 1950ie - 1960ie gadi iezīmējās ar to, ka pārticība ļāva atdzimt salas tradīcijām, tai skaitā plašiem un rūpīgi organizētiem svētkiem. 1973. gadā, kad salinieku kolhozs tika apvienots ar citu kolhozu, Kihnu salas iedzīvotāji lielā mērā zaudēja noteikšanu pār saimnieciskām aktivitātēm, ap salu notika pārzvejošana. Kihnu salas ekonomiskais un demogrāfiskais stāvoklis pasliktinājās, aizvien vairāk jaunatnes pārcēlās dzīvot citur. 1970to gadu sākumā salā ikdienā (skolā, darba vietās) tika aizliegts nēsāt tradicionālos tautas tērpus.
1991. gadā, atjaunojoties Igaunijas neatkarībai, Kihnu salā atkal tika izveidota atsevišķa pašvaldība. Līdz mūsdienām salā saglabājušās savdabīgas, unikālas tradīcijas, salinieki bieži nēsā tautas tērpus, veido raksturīgus amatniecības izstrādājumus, ēdienus.
2003. gadā Kihnu salas kultūras telpa tika iekļauta UNESCO pasaules nemateriālā un verbālā kultūras mantojuma sarakstā.
