Maķedonija (senā)
Vikipēdijas raksts
Maķedonija - paugurains reģions Grieķijas ziemeļu daļā - bija apdzīvota vēl neolītā - ap 6200.g. p.m.ē. līdz 3. gadsimta p.m.ē. sākumam Maķedonija vairāk atradās Ilīrijas un Trāķijas ietekmes sfērā. Pēc 3000.g. p.m.ē. kāda grieķu valodā runājoša cilts apmetās šajā reģionā un, paplašinoties Grieķijas ietekmes sfērai, arī Maķedonijā arvien vairāk pastiprinājās Grieķijas ietekme.
Valdnieka Filipa II laikā, 4. gs. p.m.ē., sākās strauja Maķedonijas saimnieciska un militāra attīstība, lielā mērā pateicoties dažādām inovācijām un labi organizētai valsts pārvaldei. Filips II bija grieķu kultūras piekritējs un atbalstītājs. Viņš labi redzēja arī Grieķijas vājumu tās norieta laikā - politisko sadrumstalotību, kultūras degradāciju.
Turpretī Maķedonija, atšķirībā no Grieķijas, 20 gadu ilgos karos bija attīstījusi ne tikai augstu militāru prasmi, bet arī politisku izveicību. Izmantojot Senās Grieķijas polisu savstarpējās ķildas, Maķedonija tās pakļāva. Līdz ar to Maķedonija un Grieķija Filipa II laikā izveidojās kā vienota valsts. Tas bija Maķedonijas impērijas sākums, kas savu augstāko varenības punktu sasniedz Filipa II dēla Maķedonijas Aleksandra laikā.
Taču pēs Maķedonijas Aleksandra nāves 323.g. p.m.ē. impērija tika sadalīta starp viņa ģenerāļiem vairākās karalistēs, kuras savstarpējās cīņās par varu un ietekmi Vidusjūras reģionā arvien vairāk novājinājās. To izmantoja Roma, kura 3.-2.gs. laikā vairākkārt iebruka Maķedonijā, līdz 148.g. tā kļuva par Romas impērijas vienu no provincēm. Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumromā un Austrumromā (Bizantija), Maķedonija kļuva par Bizantijas impērijas sastāvdaļu.
Bizantijai novājinoties, 6.-7.gs. laikā Balkānos, t.sk. Senās Maķedonijas teritorijā ieplūda liels skaits slāvu ieceļotāju no Austrumeiropas. Drīz vien slāvi kļuva šeit par dominējošo etnisko grupu un Maķedonijas pirmiedzīvotāji pakāpeniski tika asimilēti. Līdz ar to Senā Maķedonija savu pastāvēšanu bija beigusi.
