Mobilais telefons
Vikipēdijas raksts
Mobilais telefons ir bezvadu ierīce balss un datu pārraidei lielos attālumos. Tas ir viens no bezvadu telefonu veidiem. Tas balstās uz komunikācijām starp telefonu un bāzes staciju, kas savstarpēji atrodas relatīvi tuvu (GSM ne tālāk par 35km). Lai nodrošinātu sakarus plašākā teritorijā, lieto vairākas bāzes stacijas, kas nodrošina pārklājumu savā apkārtnē (šūnā). Šī iemesla dēļ, dažās valodās mobilos telefonus dažreiz sauc par šūnu telefoniem (angliski cell phone).
|
|
Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Pasaulē mobilie telefonsakari ir pazīstami kopš 20. gs. 80. gadu vidus.
Latvijā mobilo sakaru ēra sākās 1992. gadā, kad Latvijas teritorijā sāka darboties pirmais šāda veida pakalpojumu sniedzējs Latvijas mobilais telefons. Tajā laikā bija pieejami sakari 1G NMT standartā, kas darboojās 450 MHz frekvencē. Šis tīkls tika atslēgts 21. gs sākumā.
[izmainīt šo sadaļu] Darbības princips
Mobilais telefons darbojas pēc bāzes stacija-klients principa. Mobilo sakaru operators noteiktā teritorijā uzstāda vairākas bāzes stacijas, pie kurām pieslēdzas klientu mobilie telefoni. Klientam pārvietojoties, mobilais telefons automātiski pārslēdzas starp bāzes stacijām. Komunikācijas starp bāzes staciju (torni) un telefonu var būt analogas vai digitālas. Visi mūsdienu mobilo telefonu standarti lieto digitālās komunikācijas.
Populārākais mobilo telefonu standarts pasaulē (un Latvijā) ir GSM, tas ir bāzēts uz TDMA tehnoloģiju. Vēl eksistē arī CDMA bāzēti standarti (to ir daudz), tos bieži vien sauc par CDMA. Analogajām mobilo telefonu sistēmām lietoja FDMA tehnoloģiju, jo TDMA tur izveidot ir problemātiski, bet CDMA - neiespējami. Analogās mobilo telefonu sistēmas klasificē kā 1. paaudzes sistēmas (1G), digitālās TDMA, lielākoties kā 2. paaudzes (2G), digitālās CDMA bāzētās sistēmas ir gan 2G, gan arī 3. paaudzes (3G), lai arī ne visas CDMA sistēmas ir 3G.
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
