Objektorientētā programmēšana
Vikipēdijas raksts
Objektorientētā programmēšana (OOP) ir programmēšanas paradigma, kas izmanto analoģiju ar objektiem, lai veidotu datorprogrammas. Tā ietver vairākas tehnikas no iepriekšējām paradigmām, tādas kā pārmantojamība, modularitāte, polimorfisms un iekapsulēšana. Lai gan tā radusies 1960. gados, OOP kļuva par galveno programmēšanas metodi tikai 1990. gados. Mūsdienās vairums programmēšanas valodu (piemēram, ActionScript, C++, Java, JavaScript, Perl, PHP, Python, Ruby, Visual Basic, Visual Prolog) atbalsta OOP.
Objektorientēto programmēšanu var aplūkot kā savstarpēji saistītu objektu kopumu. Tas ir citāds skatījums, salīdzinājumā ar tradicionālo pieeju, kad programmu uztvēra tikai kā datora instrukciju sarakstu. Analoģiski kā reālie objekti dabā, OOP objektiem ir savas individuālās īpašības, tie var veikt kādas darbības, nodot un saņemt informāciju no citiem objektiem.
OOP ir divas koncepcijas - viena, kas bāzēta uz klasēm, otra - uz prototipu programmēšanu.