Porcelāns
Vikipēdijas raksts
Porcelāns parasti ir pilnīgi balta saķepusi masa ar blīvu, gaismcaurlaidīgu (plānā slānī), ūdensnecaurlaidīgu un gāznecaurlaidīgu drumstalu, kas sastāv no augstvērtīga māla (kaolīna), kvarca smiltīm un laukšpata. Porcelāns jādedzina 1200° - 1400° C temperatūrā. Mūsdienās ir bieži dzirdēts, ka Ķīnas porcelāns tiek uzskatīts par vislabāko. Un tas vienmēr novērtēts ļoti augstu gan kvalitātes, gan izskata ziņā. Runājot par porcelānu tas vienmēr ir asociējies ar Ķīnu, jo tā ir porcelāna dzimtene. Porcelānu arī tagad, mūsdienās, izmanto ļoti plaši, piemēram, trauku (dekoratīvas vāzes, tējas servīzes, sienas šķīvju u.c.), leļļu, flīžu ražošanā. Un ražojot šos produktus vēl joprojām izmanto tās pašas receptes, vielu attiecības, ko izmantoja senajā Ķīnā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Nav nepieciešams neko mainīt vai uzlabot, jo tajā laikā porcelāna recepte tika izveidota ideāla, tā kā nav vajadzības kaut ko mainīt vai uzlabot.
Tangu dinastijas valdīšanas laika politiskā stabilitāte veicina mākslas un kultūras attīstību. Sākas porcelāna radīšanas process. Tas bija prasījis ilgus eksperamentus, meklējot īsto sastāvu un attiecības, tādēļ dabiski, ka ražošanas tehneloģiju glabāja kā lielu noslēpumu. Katrs priekšmets tika gatavots kā patstāvīgs mākslas darbs. Smalks, balts, plāns vēlāk atkarībā no glazūras sastāvdaļām arī viegli tonēts, tas ieguva lielus piekrišanyu aristokrātiskajās galma aprindās. Pamazām porcelāns kļuva par neatņemamu aristokrātijas dzīves sastāvdaļu. 7. – 8. gs. porcelāna trauki lielākoties bija masīvi, apaļotām formām. Tās bija krūzes un kausi, kas savu monumentalitāti saglabāja vēl no senajiem tautas podniecības laikiem. Senākajos posmos trauku gleznojumos iemīļoti bija trīs krāsu salikumi – zils, zaļš, dzeltens. 11. – 13. gs. porcelāna trauku formas kļuva izsmalcinātāks un daudzveidīgākas. Sunu dinastijas laikā krāsas nomainīja maigākas. Pārsvaru guva klusināti pelēcīgi zaļgani toņi. Tika izgatavoti arī pilnīgi balti porcelāna trauki. Tās parasti bija slaidas graciozas vāzes un amorfas, ko rotāja smalmalki gravēts ziedu ornaments. 14. – 17. gs. parādījās krāsaini ietonēts porcelāns ar bagātīgu un spilgtu apgleznojumu.līdz ar plaši lietotiem ziliem zemglazūras gleznojumiem praksē ieviesās arī virsglazūras apgleznojumi ar trim, piecām, un vairākām emaljas krāsām. Gleznojumu kompozīcijas kļuva sarežģītākas, sižetidaudzveidīgāki. 17. – 18. gs. porcelāna izstrādājumi izcēlās ar plāno porcelāna trauku sieniņu baltumu, ārējo plastisko formu daudzveidību, apgleznojuma tīriem un dažādiem krāsu sabalsojumiem un augstu tehnisko izpildījumu. Uz vāzēm un bļodām, tāpat kā gleznās, tika atveidotas puķes un putni, sarežģītas ainavas daudzfigūru kompuzīcijas, kā arī ainavas. Porcelāna izstrādājumu līmenis saglabājās ļoti augsts līdz pat 18. gs. beigām, kad daudzi ķīnas mākslas veidi jau bija pagrimuši. Sākot ar 13. gs. pa dažādiem ceļiem atsevišķi porcelāna priekšmeti nonāk arī Eiropā, kam drīz vien seko mēģinājumi radīt Ķīnas porcelānu. 15.gs. par porcelāna ražošanas centru kļust Dzindedžeņa Dzjansi provinsē Dienvidķīnā.16. gs. agrīnos eksperimentus īpaši atbalsta Mediči dinastija Florencē. Minu dinastijas porcelāns baroka un rokoko laikmetā ir viens no visvairāk iekārojamākajiem Tālo Austrumu objektiem. To eksportē ne tikai uz austrumu valstīm un Eiropu, bet arī uz Austrumāfriku, Filipīnām un Jauno pasauli.
Ķīnā porcelānam bija liela nozīme daiļamatniecībā un kultūrā, jo no tā parasti veidoja dažādas greznas vāzes, traukus un greznumpriekšmetus. Porcelānu iepazina arī citas valstis un kontinenti. Vēlāk porcelānu plaši izmantoja Eiropā ,piemēram, baroka un rokoko laikmetā. Ķīnas porcelāns – tā izstrādājumi ir kā kultūras mantojums mūsdienu pasaulei.
