Saules vējš
Vikipēdijas raksts
Saule nemitīgi uz visām pusēm izstaro daļiņu plūsmu (protonus, elektronus, He kodolus u.c.), kuru tēlaini sauc par Saules vēju. Tas skar praktiski visas Saules sistēmas planētas, arī Zemi. Pēdējo gan aizsargā magnētiskais lauks, un Saules vējš Zemi galvenokārt apliec. Mierīgā (Saules) laikā pēc kosmiskās stacijas Mariner 2 (tā lidoja uz Venēru) datiem starpplanētu telpā Zemes orbītas tuvumā Saules vēja intensitāte bija ~5 protoni/cm3, ātrums 500 km/s, savukārt Saules aktivitātes periodos tā ātrums pieaug līdz 1500 km/s, bet intensitāte - līdz 100 protoniem/cm3. Viena no Saules vēja redzamajām izpausmēm ir komētu "astes".
Saule ir pastāvīga zvaigzne, tās starojuma summārā intensitāte variē apmēram 2% robežās. Ja šīs variācijas būtu lielākas, tad "+" gadījumā Zeme drīz pārvērstos nedzīvā tuksnesī, bet "-" gadījumā - pārklātos ar biezu ledus kārtu. Zeme ik gadu saņem 751 1015 kilovatstundas Saules enerģijas, redzamās gaismas un infrasarkanais starojums ir visai pastāvīgi, mainīgāki ir īsviļņu (ultravioletais, rentgena, gamma), kā arī radiostarojums. Viena no Saules aktivitātes izpausmēm ir tās uzliesmojumi, kad dažu minūšu laikā notiek kolosālas jaudas sprādzieni un palielinās rentgenstarojuma intensitāte, radioviļnu plūsma un korpuskulārais starojums, t.s. Saules kosmiskie stari - dažādu elementu joni, protoni, elektroni, hēlija kodoli, kuru ātrums ir tuvs gaismas ātrumam.
