Stabilitrons
Vikipēdijas raksts
Stabilitrons ir īpaša pusvadītāja diode, kas paredzēta sprieguma stabilizācijai.
Stabilitronu pamatā ir divi mehānismi:
- p-n pārejas lavīncaursite,
- p-n pārejas tuneļcaursite (Zēnera efekts).
Visos stabilitronos ir šie abi efekti. Atkarībā no tā, kurš režīms ir dominējošais, stabilitronus iedala:
- lavīndiodēs (angļu: Avalanche diode),
- Zēnera diodēs.
Lavīncaursites režīmam raksturīgs samērā stabils spriegums. Lai novērstu lavīncaursites pāreju siltumcaursitē, stabilitrona konstrukcija nodrošina efektīvu siltuma novadīšanu no p-n pārejas. Bez tam ar speciāliem tehnoloģiskiem paņēmieniem iegūst homogēnu p-n pāreju, lai caursite varētu sākties vienlaikus visā pārejas laukumā. Stabilitrons lavīncaursites režīmā var strādāt tikai pie noteikuma, ka p-n pāreja nepārkarst, tāpēc viens no būtiskākajiem stabilitrona parametriem ir maksimālā izkliedējamā jauda.
|
|
Šis ar elektroniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
