Vilis Olavs
Vikipēdijas raksts
Vilis Olavs (agrāk Plute) (* 1867. gada 18. maijā, † 1917. gada 28. martā Somijā) bija latviešu sabiedriskais darbinieks un publicists.
Lauksaimnieka ģimenē dzimušais Olavs 1892. gadā beidza Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti un no 1895. līdz 1897. gadam strādāja par skolotāju un palīgmācītāju Rīgā. Savu liberālo uzskatu dēļ viņš netika iecelts par pastāvīgu mācītāju, tāpēc no 1899. līdz 1904. gadam studēja tirdzniecību Rīgas Politehnikas Institūtā un pēc tam nodibināja sieviešu komercskolu. Par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā viņš tika notiesāts uz vienu gadu cietumā. Jau ģimnāzista gados sarakstījis godalgotu apcerējumu par dzimtbūšanas izcelšanos Latvijā, bet studiju laikā populāro "Latvju vēsturi līdz 12. gadsimta beigām" un piedalījās "Sēta, Daba, Pasaule" (5.-6. daļas) sastādīšanā, bet apcietinājumā (1908-1909) sarakstīja "Galvenos virzienus ētikā" (I-II daļu). Kopš 1892. gada darbojās Rīgas Latviešu biedrības zinību komitejā un izdeva tās "25 gadu vēsturi". 1896. gadā sarīkoja 1. latviešu etnogrāfisko izstādi. Izdeva laikrakstu „Baltija” Pēterburgā. Pirmā pasaules kara laikā Krievijā organizējis palīdzību latviešu bēgļiem un kļuvis par Latviešu bēgļu komitejas priekšsēdi. Pēc viņa nāves izveidots Olava fonds Rīgā, apglabāts Rīgas Meža kapos, kur 1927. gadā uzcelts piemineklis.
