Visvaldis Lāms

Vikipēdijas raksts

Visvaldis LĀMS (1923-1992)

Visvaldis Lāms — viens no ievērojamākajiem latviešu prozaiķiem. Prozā pievēršas skarbajai dzīves īstenībai, tautas liktenim laikmetu griežos, jaunatnes traģēdijai kara laikā. Viss tēlotais ir īstenības patiess dokumentējums, jo rakstnieks pats to ir pārdzīvojis. Ar tādu pašu skarbumu V. Lāms tēlojis arī pēckara dzīvi, tāpēc saņēmis oficiālās kritikas pārmetumus, un viņam pat liegta iespēja publicēties. Daiļrades ceļa sākumā viņš darbus paraksta ar pseidonīmu Visvaldis Eglons, bet, sākot ar 1968. gadu, rakstnieks publicējas ar savu īsto vārdu. Viens no galvenajiem V. Lāma daiļrades avotiem ir viņa dzī¬ves pieredze. Jau sešpadsmit gadu vecumā V. Lāms sāk strādnieka gaitas, kas ar pārtraukumiem turpinās 30 gadus. Viņš bijis atslēdznieks, sanitārtehniķis, mūrnieks, transportstrādnieks, krāsotājs, grāmatu tirdzniecības ierēdnis, ceļu meistars. Dažāda vide, cilvēki un paša izjustais fiziska darba prieks atstāj pēdas rakstnieka darbos. Viņa daiļradi ietekmē ari cits faktors. 1943. gadā, kad V. Lāms mācās Gaujienas ģimnāzijā, viņu mobilizē Latviešu leģionā, bet vēlāk ievieto filtrācijas nometnē, no kuras atbrīvo 1946. gadā. Pašizglītošanās ceļā V. Lāms ieguvis plašas zināšanas, īpaši vēsturē, filozofijā un valodās.

Par V. Lamu un viņa daiļradi izteikušies daudzi laikabiedri, savus darbus un sevi vērtējis ari rakstnieks pats.

«Bezgalīgajā balsu kori izceļas kāda reta, skaidra un no¬teikta balss. Bez aplinkiem, lepna un pašapzinīga savā tais¬nības apziņā. Drīzāk skarba nekā mīlīga, drīzāk neērta nekā ērta, drīzāk noliegta un pelta nekā atzīta un slavēta. Palaikam vientuļa un nīsta. Varbūt par to, ka redz tālāk par citiem un dzird citiem nedzirdamo.» (S. Lasmane) «V. Lāma darbiem ļoti lielā mērā piemīt autobiogrāfisks raksturs. Ari rakstnieks pats ir dzīves cīņās ārdēts, pats ir sava ceļa gājējs. Nesalaužama griba, mērķtiecība, neatlaidība un principialitāte ir viņa kredo dzīvē un līdz ar to ari literatūrā. Viņa stiprais cilvēks ir izaudzis no dzīves, un tas ir galvenais.» (A. Būmanis) «... cilvēks, kurš, neskatoties ne uz ko un par spīti visam palika godīgs, pirmkārt, jau pats pret sevi. Pret sevi — gan cilvēku, gan rakstnieku. Līdz ar to saglabājis godīgumu pret savu lasītāju.» (V. Zvirbule) «Tā ir mērķtiecība un principialitāte. (..) Tas iecīna tikai par bezgalīgu pieķeršanos savam darbam, šoreiz — feratūrai, par augstu atbildību tās priekšā un nesavtīgu mīlestību uz to.» (O.Varietis) «... vienkāršība, patiesīgums, satungums. skaudrums.Tāds jau bija ari pats rakstnieks.» (J.Čakurs) «Skaudrums vienmēr ir bijis Lāma daikrades raksturlielums.» (G-Bērsone)

V. Lama romāni

V. Lāma daiļrades galvenā problēma ir cilvēka problēma vispār. Viens no svarīgākajiem šīs problēmas aspektiem ir varonis un laiks. V. Lāma romānos darbība allaž risinās kon¬krētā laikā, varoņi dzīvo sava laikmeta konkrētajā sociālajā vidē un garīgajā gaisotnē. Lāma varoņi ir tautas pārstāvji, parasti ierindas cilvēki, kas spēj saglabāt cilvēcību visos apstākļos. Romānā «Ceļš pa dzīvi» (1956) autors raksta par ceļu ekspluatācijas darbiniekiem, par tā laika problēmām saimnieciskajā dzīvē. Romāna varonis Ojārs Vīgants drosmīgi cīnās pret dažā¬dām nejēdzībām un visās situācijās paliek uzticīgs pats sev. Viens no apjomā plašākajiem V. Lāma romāniem ir «Nemierā dunošā pilsēta» (1957). Romāns skar Latvijas, īpaši Rīgas, dzīvi, sākot ar 1935. gadu un beidzot ar 1941. gada jūniju. Romāna centrā — stiprais raksturs — strādnieku puisis Valerijs Kristjāns. Romānā «Kāvu blāzmā» (1958) parādīta jaunatnes traģēdija Otrā pasaules kara laikā. Galvenais varonis — latviešu leģionārs Gunārs Veldre. Romāna darbība sākas Gunāra Veldres apmācību vietā Bolderājā 1943. gada maijā un beidzas Kurzemē ar kapitulāciju 1945. gada maijā. Latvijas Republikas, Baigā gada un vācu okupācijas laika hronikā sastopam karagūstekņus, vlasoviešus, šucmaņus, leģionārus, dezertierus, spekulantus, sarkanos pagrīdniekus un partizānus, baltvāciešus — visai plašu tipu galeriju. Kara ugunīs nokļuvuši, sadeg daudzi cilvēki. V. Lāms spilgti ataino apjukuma un apmulsuma pilno situāciju, kurā Latvija atradās Otrā pasaules kara laikā. Trimdas rakstnieks Aivars Ruņģis par V. Lāma romānu raksta: ««Kāvu blāzmā» ir romāns par latviešu sūri grūto likteni, kad, dzīvojot ļaunā pasaulē, jāizvēlas mazākais ļaunums un, turoties kopā ar to, jāsaglabā cilvēcīgums. V. Lāma romāns «Kāvu blāzmā», literārs mākslas darbs, ir, manuprāt, pats rak¬sturīgākais, plašākais un līdz šim atklātākais un pilnīgākais Latvijā tapušais «pagātnes pārvarēšanas» mēģinājums attiecībā uz vācu okupāciju.» Romāna «Kāpj dūmu stabi» (1960) centra ir strādnieka Izarta ģimene. Darba mīlestība ir romāna «Visaugstākais amats» (1968) viroņa Raula Allika dzīves kredo. Darba tēmas kvintesence ir romāns «Mūža guvums» (1974) ir galveno varoni metinātāju Indriķi Ēbaru centrā. Darbs Ebaram ir kā «maize, ko ēdam, kā gaiss, ko elpojam». Godīgi veiktais strādnieka darbs aizpilda Ēbara dzīves dienas, ne-iēļas, mēnešus un gadus. V. Lāma varoņi neprasa atalgojumu par savu cilvēcību. -Tavs vienīgais atalgojums būs atziņa, ka esi mūžu nodzīvos palikdams pats — neiztapdams, nepazemodamies, nelišķēdams, nepārdodamies.» («Ķēves dēls Kurbads»)

Tāds ir Uldis Osis vienā no labākajiem Lāma romāniem -Jokdaris un lelle» (1972), tāds ir Gunārs Veldre romānā «Kāvu blāzmā», tāds ir Jānis visplašākajā Lāma romānā «Ķēves dēls Kurbads* » (1992). Jāņa dzimtas vēsture izvijas cauri visai tautas vēsturei. Ro¬māna darbības laiks ir no 13. gadsimta līdz Livonijas karam. Cauri gadsimtiem visi Jāņi glabā teiku par tautas Varoni Kur¬badu. Varoņa attiecības ar laiku īpatnēji risinātas romānā «Pavarda kungs Ašgalvis» (1982), kas pieder pie V. Lāma daiļrades vir¬sotnēm. Romānā reālistiskā vide mijas ar mītisko. Romāna tiešās darbības laiks ir tā nedēļa, kurā arhitekts Jānis ierodas viņa projektētās celtnes būvlaukumā, tiekas ar celtniecības pārvaldnieku Arkādiju Žagotu, brigadieri Justu, Maldu, mājās strīdas ar sievu un diskutē ar dēlu — jauno arhitektu. Taču mūsdienu dzīves ainas ir tikai virsējais satu¬ra slānis. Jānis tēlots ne tikai kā reālpsiholoģisks raksturs, bet ari vispārināts «radītāja un celtnieka» tēls, kas ceļ ne tikai kon¬krētu celtni, bet veido arī cilvēku attiecību modeli, jo celtne ir dzīve. Gan Jāņa tēvs, gan vectēvs, gan vecvectēvs ir bijuši buvnieki. Romānā simboliski ietverta tautas vēsture, izteikts aicinājums nezaudēt identitāti, veidot un sargāt savu māju, saudzēt labestīgo mājas garu Ašgalvi un galvenais — «briviem dzīvot, brīviem mirt». «Galvenā romāna vērtība ir tā, ka autoram izdevies radīt cauri visam darbam ejošu cilvēces cerību — Mūžīgā Celtnieka telu, kas iestājas par patiesu humānisma un dvēseles siltuma modinātu Mājas Garu, tautas gadsimtu gudrības, cilvēcisko vērtību kvintesenci.» (P. Zelle)

Varoņa un laika attiecību problēma risināta ari rakstnieka pēdējā romānā «Abadona* miers» (1993). Tas veidots kā romāna «Kāvu blāzmā» turpinājums. Galvenais varonis Gunārs Veldre pēc filtrācijas nometnes ir atgriezies Latvijā un sācis rakstnieka ceļu. Veldres devīze: «Rakstnieks dzīvo ar laikmetu un top mocīts kopā ar laikmetu.» Gaisotne, kur Gunāram Veldrem jādzīvo un jāstrādā, viņam atgādina Abadona ēnu valstību, kuras miers ir briesmīgs. Romānā daudz autobiogrāfisku motīvu.

Pārskats par Visvalža Lama dzīvi un daiļradi

Dzīves gājums Darbi 1923. g. 22. jūl. • V. Lāms dzimis Rīgā ostas strād¬nieku ģimenē • PIRMĀ PUBLIKĀCIJA — stāsts «Ceļā» žurnālā «Zvaigzne» (1953) • ROMĀNI: «Ceļš pa dzīvi» (1956) «Nemierā dunošā pilsēta» (1957) . «Kāvu blāzmā» (per. 1958, 1937. • Beidzis Rīgas 9. pamatskolu

1942. • Iestājas Gaujienas vidusskolā

1943. • Iesaukts Latviešu leģionā

1946. • Atgriezies no filtrācijas nometnes gram. 1989) «Kāpj dūmu stabi» (1960) «Jokdaris un lelle» (1972) «Visaugstākais amats» (per. 1968, grām. 1974) «Mūža guvums» (1974) «Tava valstība» (1978) «Trase» (1980) «Pavarda kungs Ašgalvis» (1982) «Zeme viņpus Mordangas» (per. 1983, grām. 1986) «Bāleliņi» (1987) «Ķēves dēls Kurbads» (1992) «Abadona miers» (1993) • STĀSTU KRĀJUMI: «Lido pāri straumei» (1965) «Putnu ceļa loks» (1967) «Vīri iet tikai uz priekšu» (1968) • ATMIŅAS: «Vienu avota lāsi» (1971) • APCERES PAR LITERATŪRU: «Gribas un atziņu sūrums» (1977) • IZLASES: «Raudze» (1973) «Akmeņu brasls» (1983) • Pēc atgriešanās strādājis dažādos amatos: par ceļa meistaru, labo¬rantu, mūrnieku, krāsotāju, at¬slēdznieku, sanitāro tehniķi u. c.

1956. • Uzņemts Rakstnieku savienībā

1992. • Rakstnieks miris un apbedīts Raiņa kapos