Abdulhamids I

Vikipēdijas raksts

Abdulhamids I
Padišahs un visu ticīgo Kalifs


Valdīšana	1774. gada 21. janvāris – 1789. gada 7. aprīlis
Investitūra	1774. gada 21. janvāris
Priekštecis	Mustafa III
Pēctecis	Selims III
Pilns vārds	عبد الحميد اول [abdy:l hami:di evvel]
Tituli	Sultāns Hans Padišahs Abu Zemju un Abu Jūru Hākans Osmaņu nama valdnieks Sultānu Sultāns Hanu Hans Visu ticīgo Kalifs un Visuma Kunga pravieša pēctecis Imperators
Dzimš. datums	1725. gada 20. marts
	Konstantinopole
Miršanas dat.	1789. gada 7. aprīlis
	Konstantinopole
Apglabāts (-a)	Konstantinopole
Dinastija	Osmaņu dinastija Osmaņu kalifāts
Tēvs	Ahmeds III
Māte	Rabia Sermi Sultāne

Abdulhamids I, arī Abdulhamids Svētais (osmaņu turku valodā: عبد الحميد اول [abdy:l hami:di evvel]) (1725. gada 20. marts – 1789. gada 7. aprīlis) bija Osmaņu impērijas sultāns (1774. gada 21. janvāris – 1789. gada 7. aprīlis). Viņa tēvs bija sultāns Ahmeds III (1703–1730) un viņš nokļuva tronī pēc sava brāļa Mustafa III (1757–1774).

[izmainīt šo sadaļu] Dzīve harēmā

Saskaņā ar osmaņu galma tradīcijām, viņš līdz nokļūšanai tronī kopā ar saviem brālēniem un māsīcām dzīvoja slēgtajā Topkapi pils harēmā. Pamata izglītību vēsturē un kaligrāfijā viņam nodrošināja viņa māte sultāna Rabia Semi.

Dzīve ieslodzījumā viņu bija attālinājusi no laicīgās dzīves un tādēļ viņa palīgi un padomnieki varēja brīvi ar viņu manipulēt. Savos uzskatos Abdulhamids I bija ļoti reliģiozs un tādēļ atbalstīja pacifistisku politiku. Viņa valdīšanas sākumā valsts finanses bija diezgan sliktā stāvoklī un vairs nevarēja atļauties iespaidīgos maksājumus jeničeriem. Neskatoties uz viņa miermīlīgumu, notika karadarbība un Kozlujas kaujā osmaņi zaudēja, kā rezultātā 1774. gada 21. jūlijā tika noslēgts Kučuk-Kainardžas līgums.

[izmainīt šo sadaļu] Cēlsirdīgais sultāns

Neskatoties uz neveiksmēm karalaukā, Abdulhamids tika uzskatīts par cēlsirdīgako no visiem osmaņu sultāniem. 1782. gadā viņš pārņēma ugunsdzēsēju brigādes vadību, bet, pateicoties savai reliģiskajai pārliecībai, cilvēki viņu iesauca par svēto (veli). Kad Abdulhamids bija kāpis tronī, karaspēka vadība viņam prasīja prēmijas, bet sultāns atbildēja: „Mūsu kasē vairs nav prēmiju un tagad tas jāielāgo visiem mūsu dēliem karavīriem.”

Abdulhamidam izdevās apturēt sacelšanos Sīrijā un Morejā, bet uz Krimas zaudējumu fona šie panākumi bija niecīgi. 1787. gadā pret Krieviju atkal tika pasludināts karš, bet Krievijas pusē nostājās Austroungārija. Osmaņu pusē pievienojās Zviedrija un Prūsija, bet nesniedza nekādu praktisku atbalstu. Neskatoties uz nelieliem panākumiem karā ar Krieviju, Osmaņu impērija 1788. gadā zaudēja Očakovu, kurā krievi nogalināja visus iedzīvotājus. Četrus mēnešus vēlāk, sešdesmit četru gadu vecumā Abdulhamids mira un tika apglabāts Bahčekapi kapličā, ko pats sev bija uzcēlis.