Babilonas gaisa dārzi
Vikipēdijas raksts
Varenajā Babilonas pilsētas kompleksā, ko apjoza milzīgais mūris ar galvenajiem – Ištaras vārtiem centrā, valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā tika uzbūvēts gan Babilonas galvenajam dievam Mardukam veltītais Esagila templis, gan templim blakus esošais zikurāts Etemenanki, Bībelē dēvēts par Bābeles torni, gan viens no septiņiem pasaules brīnumiem – Babilonas gaisa dārzi.
Kā stāsta leģenda, valdniekam Nebukadnecaram II bijusi daiļa sieva – Amitija, ko valdnieks pārvedis no Persijas. Diemžēl Nebukadnecars II lielāko daļu laika pavadījis tālu projām karagājienos, bet daiļā Amitija skumusi mājās viena un, pieradusi pie savas dzimtenes zaļajām kalnu nogāzēm, Babilonas karstajā līdzenumā ilgojās pēc kalniem, mežu ēnas un vēsuma. Vēlēdamies remdēt savas sievas ilgas, Nebukadnecars nolēma uzdāvināt viņai veselu oāzi.
Šie aptuveni 1000 m2 lielie gaisa dārzi bija izveidoti uz septiņām terasēm un zinātnieki secinājuši, ka vispirms izbūvētas pazemes velves, uz kurām balstījušās terases, tālāk tās balstījās uz varenām, augstām kolonnām un katra nākamā terase pacēlās apmēram piecus metrus augstāk par iepriekšējo. Terases tika izklātas ar 5,45 m garām un 1,35 m platām sijām, tām pārklāja pāri ar asfaltu pārlietas niedres, bet virsū lika apdedzinātu ķieģeļu kārtu, spraugas aizlejot ar ģipsi. Pāri visam vēl pārklāja svina loksnes, lai ūdens cauri augsnei neizsūktos dārza apakšējos stāvos un tikai tad visai šai sarežģītajai konstrukcijai uzbēra virsū tik biezu auglīgas zemes kārtu, ka te varēja augt paši lielākie koki.
Zemākajās terasēs auga granātkoki, mirdzinot savus košos augļus, augstāk pacēlās dateļpalmas, biezlapainie vīģeskoki, vīnogulāji. Nebukadnecara valdīšanas laikā nebija nevienas karavānas vai kuģa, kas uz gaisa dārziem neatvestu arvien jaunus un jaunus augus un kokus, tā arvien no jauna papildinot jau tā neizmērojamo krāšņumu. No tālienes dārzs izskatījies kā milzīgi zaļš, kokiem, krūmiem un puķēm noaudzis kalns, kas patvēries starp debesīm un zemi.
Simtiem vergu caurām diennaktīm grieza milzīgu ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un nogādāja to līdz augšējai terasei, no kurienes ūdens pa mākslīgajiem kanāliem plūda lejup un apūdeņoja stādījumus visās terasēs, lai tie Mezopotāmijas karstumā, kas nereti sasniedza 50°C, neizkalstu.
Dārzi bija celti vēsā vēja pusē, kas pūta no ziemeļrietumiem. Dārzu aromāts, ēnainums un vēsums šķita līdzenajā, karstajā Babilonā īsts brīnums.
Ar laiku beidzās arī Babilonas politiskā un ekonomiskā varenība, un mākslas uzplaukums apsīka. 539. gadā p.m.ē. Babilonā iebruka Persijas valdnieks Kīrs Lielais. Šai nocietinātajā pilsētā viņu slepus ielaida toreizējā valdnieka Belzacara miesassargi, kas nebija apmierināti ar valdnieku. Leģenda stāsta, ka tajā naktī Belzacars rīkojis pilī greznas un izlaidīgas dzīres, kurās licis pasniegt vīnu zelta un sudraba traukos, kas bijuši atvesti no babiloniešu izlaupītā Zālamana tempļa Jeruzālemē. Viņš pacēlis kausu un dižojies: “Jehova, priekš manis tu smiekls un nieks, es esmu Bābeles valdinieks!” (Latviskais tulkojums pēc vācu dzejnieka H. Heines balādes Belzacars.) Tajā brīdī uz sienas parādījusies ugunīga roka, kas rakstījusi: Mene, mene, tekel, peres (aramiešu valodā tas nozīmējot: skaitīts, skaitīts, svērts, par vieglu atrasts.). Babilonas gudrie visādi pūlējušies izskaidrot vārdu nozīmi, bet nav varējuši. Beidzot kāds no babiloniešu gūstā kritušajiem jūdu praviešiem izskaidrojis tā: Dievs esot Belzacara darbus saskaitījis, svēris un atradis par viegliem, tāpēc tagad viņa valstij pienācis gals. Tajā paša naktī Babilonas pilsētā iebrukuši persieši un Belzacars ticis nonāvēts.
Persiešu valdnieks Kīrs Babilonu tomēr nenopostīja, - to vēlāk nopostīja (482. g. p.m.ē.) cits Persijas valdnieks – Kserkss I. Gaisa dārzi aizgāja bojā 2. gs. p.m.ē., partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrucējiem un plūdiem piepalīdzot. Ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, uz kuru pakāpēm kādreiz bija zaļojuši gaisa dārzi.
Šo terašu vairs nav, nav atrodamas pat to atliekas. Maz kas palicis pāri arī no Babilonas pilsētas un slavenā Bābeles torņa. Pastāv uzskats, ka nekādu gaisa dārzu nekad nav bijis, ka mīts par Babilonas gaisa dārziem radies seno grieķu ceļotāju aprakstīto piedzīvojumu neprecīzu vai tendenciozu tulkojumu rezultātā.
