Civilizācija

Vikipēdijas raksts

Zinātniskā un populārā literatūrā civilizācijas jēdziens tiek lietots dažādos kontekstos. Par vienu no izplatītākajiem var uzskatīt civilizācijas jēdzienu kā sabiedrību, kura sasniegusi zināmu attīstības pakāpi un, kuru vieno vēsturiska un kultūras kopība.

Satura rādītājs

1 Civilizācijas kritēriji
2 Eiropas civilizācijas attīstības posmi
3 Seno civilizāciju attīstības faktori un priekšnosacījumi
4 Faktoru lomas izmaiņas
5 Civilizācijas pazīmes
6 Atsauces

[izmainīt šo sadaļu] Civilizācijas kritēriji

Viduslaikos vairums Eiropas vēsturnieku civilizācijas jēdzienu saistīja pārsvarā ar reliģiskiem kritērijiem. Tā kā šajos gadsimtos sabiedrības apziņa lielā mērā bija reliģijas caurausta, tad arī Kristus dzimšana tika uzskatīta par galveno notikumu cilvēces vēsturē. Tādēļ visi vēsturiskie procesi vispirms tika šķiroti kā notikuši Iedziļinoties pat vissenākajā vēsturē un izvērtējot šo faktoru lomu nākas secināt, ka tieši sabiedrības zināšanu līmenis, nepārtraukts inovācijas process bija noteicošie faktori tajās civilizācijās, kuras piedzīvojušas ilgstošu uzplaukuma periodu. Un otrādi – apsīkstot šo faktoru darbībai, civilizācijas drīz vien nonākušas attīstības strupceļā, piedzīvojušas stagnāciju un sabrukumu, līdz pat pilnīgai izzušanai no vēstures arēnas.

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas civilizācijas attīstības posmi

Eiropas civilizācijas attīstībā vairums zinātnieku, piemēram, Norman Davies, nosacīti izdala trīs attīstības periodus vai ciklus. Pirmais ir pirmsvēsturiskais periods, kas beidzas ar Egejas civilizācijas sabrukumu, otrs ir grieķu romiešu periods, trešais periods sākas pēc Romas impērijas sabrukuma un turpinās mūsdienās. Līdz ar to var uzskatīt, ka Eiropas civilizācija pastāv apmēram piecus tūkstošus gadu - trīs tūkstošus pirms mūsu ēras un divus tūkstošus pēc.

Plašāks par Eiropas, ir Rietumu civilizācijas, jeb Rietumu kultūras arī Rietumu pasaules, jeb pavisam īsi - Rietumi - jēdzieni. Tāpat, kā nosacīts ir civilizācijas jēdziens, arī ģeogrāfiskās Rietumu civilizācijas robežas ir visai nosacītas. Bez Eiropas (Rietumeiropa, Centrāleiropa, Austrumeiropa, Baltijas valstis un Ziemeļvalstis), tās ietver arī Ziemeļameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. Daudzos aspektos Rietumu kultūras kontekstā skatāmas arī Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna.

PSRS līdz tās sabrukumam netika saistīta ar Rietumu civilizācijas jēdzienu. Baltijas valstis bija piederējušas Rietumu civilizācijai kopš to dibināšanās 1918. gadā. Taču pārējo bijušās PSRS, tagad patstāvīgo valstu, atbilstība šim jēdzienam ir visai neskaidra.

[izmainīt šo sadaļu] Seno civilizāciju attīstības faktori un priekšnosacījumi

[izmainīt šo sadaļu] Primārie faktori

Faktoru analīze un to ietekme uz civilizāciju attīstību mūsdienās ir viens no svarīgākajiem izpētes instrumentiem. Mūsdienu zinātne kā primāros faktorus, kas nosaka cilvēku dzīvošanai piemērotas vides veidošanos visbiežāk min šādus:

Klimats;

Augsne;

Veģetācija.

[izmainīt šo sadaļu] Klimata veidi

Vēl senie grieķi tiem zināmo pasauli bija sadalījuši trīs galvenajās zonās, atkarībā no raksturīgajiem dabas apstākļiem. Par kritēriju šādai dalīšanai kalpoja gaisa temperatūra. Rezultātā tika nošķirta tropiskā, mērenā un aukstā (polārā) zonas. Grieķi neizdalīja mitrumu kā atsevišķu kritēriju. Kombinējot šos faktorus var izdalīt dažādus klimatu veidus. Praksē bieži sastopami pieci galvenie klimatu veidi ar vairākiem paveidiem (biomēm) katrā. Tie ir:

Arktisks (tundra);

Auksts (skuju koku meži, taiga);

Vēss (jauktie meži, pļavas);

Silts (Vidusjūras un tropiskie augi un platlapju meži);

Tropisks (tuksnesis, tropiskas pļavas (savanna), džungļi, tropiskie mūžzaļie meži).

Šie apkārtējās vides nosacījumi – faktori un klimatu veidi – bija galvenie, no kuriem bija atkarīgs, kad tajā vai citā vidē varēja ierasties pirmie cilvēki un sākt to apdzīvot, kā arī kādi varēja būt cilvēku sabiedrības attīstības tempi. Jo augstāku attīstības līmeni sasniedza konkrēto vidi apdzīvojošā cilvēku populācija, jo vairāk parādījās jauni papildus faktori, ko šī populācija radīja pati kā inovācijas un, kas arvien vairāk mazināja pirmatnējo dabas faktoru noteicošo lomu.

[izmainīt šo sadaļu] Multilineārā evolūcija

Pēdējos gados civilizācijas attīstības pētīšanā arvien plašāk tiek pielietota multilineārā evolūcijas teorija. Ar to tiek saprasta sabiedrības attīstība vienlaicīgi dažādās dimensijās vai virzienos. Citiem vārdiem, katra sabiedrība virzās pa savu evolūcijas ceļu piemērojoties mainīgajiem apkārtējās vides nosacījumiem un veidojot tehnoloģiskas, saimnieciskas, sociālas, politiskas u.c. institūcijas, līdz ar to piemērojoties arī pašas sabiedrības darbības rezultātā radušajām sekām ^[1]

Pētījumi liecina, ka agrīnās civilizācijas parādījušās, pielāgojušās un attīstījušās visai plašā apkārtējās vides nosacījumu spektrā. Vides veidi, kuros cilvēki izplatījušies aptver auglīgas upju ielejas un tuksnešu piejūras reģionus. Tai pat laikā virkne nosacījumi bijuši stingri determinēti. Tā cilvēku migrāciju un apmešanos ierobežoja ģeogrāfiski šķēršļi vai kaimiņi. Arī pārtikas resursiem vajadzēja būt pietiekamā daudzumā, ar zināmu stabilitāti un prognozējamību, lai cilvēku izdzīvošana būtu iespējama. Pat ja šie nosacījumi tika ievēroti, cilvēku populācijai skaitliski palielinoties, agri vai vēlu tika sasniegts līdzsvars starp pieejamās pārtikas daudzumu un iedzīvotāju skaitu. Turpinot šim skaitam palielināties, draudēja pārtikas vai citu resursu trūkums. Izeju parasti meklēja inovācijās – ieviešot intensīvākas resursu ieguves metodes, racionālāk tos izmantojot. Tas veicināja darbarīku un tehnoloģijas pilnveidošanos, kā arī pašas sabiedrības dziļāku strukturizāciju – nodarbošanās veidu diferenciāciju, specializāciju un kooperāciju, jeb produktu un pakalpojumu apmaiņu.

Praktiski visas lielākās senās civilizācijas bija izveidojušās lielu upju (Nīla, Tigra - Eifrata, Inda, Huanhe) ielejās un deltās. Lai gan cilvēki visos, arī vēlākos laikos un pat mūsdienās savas apmešanās vietas cenšas ierīkot ūdens tuvumā, šo upju ielejas raksturojas ar to, ka:

- līdzenumi un ielejas, pa kurām plūda šīs upes, regulāri pārplūda, atstājot pēc kārtējās ūdens līmeņa nokrišanās jaunu bagātu sanēšu slāni, kas nepārtraukti uzturēja augstā līmenī zemes ražību;

- papildinot upes un to pietekas ar kanāliem un dambjiem, t.i. ierīkojot mākslīgu irigācijas sistēmu, bija iespējams upju caurteci lielā mērā regulēt, stabilizējot tādā veidā ikgada ražas un padarot drošākus dzīves apstākļus upju ielejās un līdzenumos;

- tās bija bagātas ar zivīm, kas bija papildus iztikas avots un ļāva upju ieleju iedzīvotājiem izdzīvot, pat ja gadījās lauksaimniecībai nelabvēlīgi gadi (dabas stihijas u.c.);

- upes gatavā veidā piedāvāja ērtus, dabīgus ūdensceļus, kas nodrošināja cilvēku un kravu pārvietošanu lielos attālumos bez lielas piepūles. Dabīgā ūdens infrastruktūra nodrošināja arī visas zemes integritāti - kļuva iespējams, bet sākoties irigācijas sistēmu attīstībai, parādījās arī nepieciešamība, centralizēt svarīgākās sabiedrības funkcijas speciāli tam izveidotā valsts pārvaldes aparātā. Līdz ar to lielāko pirmseiropas perioda impēriju teritorijas parasti iekļāvās upju baseinos;

- parasti bija bagātas arī ar celtniecības materiāliem un derīgajiem izrakteņiem - vara rūdām, oglēm u.c., vai arī tie bijuši pieejami izmantojot dabīgos ūdensceļus;

- klimats, temperatūras režīms upju ielejās un tām pieguļošos līdzenumos pirms vairākiem tūkstošiem gadu bija pārsvarā mērens, mitrs un maigs. Tas bija optimāls gan cilvēka pašsajūtai, gan lauksaimniecībai.

Cilvilizācijas attīstībai īpaši svarīga bija augstāk minēto faktoru organiska kombinācija. Piemēram, bagāta melnzemes josla, kas pēc kvalitātes nebija daudz sliktāka par Nīlas vai Tigras un Eifratas zemēm, citur Eiropā bija tikai Ukrainā un vairākos Dienvidkrievijas apgabalos (Stavropole, Krasnodara u.c.). Tomēr, lai gan Volgas Donas stepēs bija izveidojusies Kurgānu kultūra, tā attīstības pakāpes ziņā nebija salīdzināma ar seno upju ieleju civilizācijām. Galvenais iemesls bija tas, ka uz ziemeļiem no Melnās un Kaspijas jūrām, nemaz nerunājot par seno baltu apdzīvotajām teritorijām ar centru Dņepras vidustecē, klimats pirms mūsu ēras vēl bija par vēsu lai pielietojot tolaik zināmo lauksaimniecības tehniku un tehnoloģiju būtu iespējams iegūt pietiekamu pārtikas pārpalikumu, kas nodrošinātu lielāku iedzīvotāju skaita pieaugumu un pilsētu veidošanos.

[izmainīt šo sadaļu] Faktoru lomas izmaiņas

Civilizācijai atrodoties nepārtrauktā attīstības procesā, mainījusies arī dažādu faktoru nozīme, kas šo attīstību veicinājuši vai bremzējuši. Piemēram, agrīnā Eiropas civilizācijas, tai skaitā arī Latvijas un citu tautu attīstības stadijā svarīgākā nozīme bijusi dabīgajiem ģeogrāfiskajiem faktoriem - saules siltumam, zemes ražībai, mitruma pietiekamībai, dabīgai infrastruktūrai un tml. Cilvēciskajam faktoram - pirmiedzīvotājiem un, pat vēl agrāk – pirmcilvēkiem, bija pakārtota loma. Cilvēks vēl atradās visai primitīvā attīstības pakāpē, cilvēku dzīves mūžs bija ļoti īss.

Civilizācijai progresējot, cilvēks arvien vairāk attīstīja pats sevi un pārveidoja apkārtējo vidi. Rezultātā dažādu faktoru loma tautu un valstu attīstībā mainījās. Tā, klimatiskie un ģeogrāfiskie mūsdienu cilvēka dzīves nosacījumi joprojām ir ļoti svarīgi, bet ne tik kritiski, kā tas bija vēl pirms dažiem simtiem gadu, nemaz nerunājot par senāku vēsturi. Sabiedrības attīstības tendences arvien vairāk nosaka pati sabiedrība, tās rīcība kā svarīgākais šo tendenču ietekmējošs faktors.