Enkurs

Vikipēdijas raksts

Enkurs ir daļa no enkura ierīces. Tas ir kā saite enkurķēdei ar grunti, tā nodrošinot kuģa stāvēšanu uz enkura, kā arī tā atdošanu un pacelšanu. Enkuru masa un to daudzums atkarīgs no kuģa tipa, garuma, platuma, borta augstuma un tā kuģošanas rajona, un to nosaka Kuģu klasifikācijas un uzraudzības (Reģistra) inspekcija. Jūras kuģi apgādāti ar diviem darba un vienu rezerves enkuru, kuriem ir vienāda masa un tips, kā arī ar vairākiem palīgenkuriem (darba enkura masa no 0,3 līdz 7 t). Lielākais no palīgenkuriem ir stopenkurs, kura masa veido trešdaļu no darba enkura masas.

Darba enkurus izmanto, lai noliktu kuģi uz enkura, bet palīgenkurus - lai noņemtu kuģi no sēkļa vai lai kopā ar darba enkuriem noturētu kuģi noteiktā stāvoklī pret vēju, piemēram, kravas operācijās reidā, lai samazinātu viļņošanos vienā borta pusē.

Kuģim aizliegts iziet jūrā, ja enkurklīzēs trūkst kaut viena darba enkura.

Ir dažādu veidu kuģu enkuri, no kuriem izplatītākie ir admiralitātes, Holla, Matrosova u.c. Enkuram jāatbilst noteiktām prasībām: 1) jābūt iespējamam to ātri atdot un ērti nostiprināt pārgājienam; 2) tam jāpiemīt lielam turētājspēkam pie mazas masas; 3) tam ātri jāierokas gruntī un viegli no tās jāatbrīvojas.

Holla enkurs sastāv no divām lielām tērauda detaļām: kāta un ķepām, kuras atlej kopā ar pamatni. Abas detaļas savieno ar tapu un stoporbultām. Šim enkuram nav štoka un pie pacelšanas to viegli ievilkt klīzē. Ķepas piespiežas pie korpusa. Holla enkurs izceļas ar mazu detaļu skaitu un lielu turētājspēku, kurš ir trīs līdz četras reizes lielāks par enkura masu. Lielās spraugas detaļu savienojuma vietās izslēdz ķepu ieķīlēšanās iespēju korozijas dēļ. Ierokoties gruntī ar abām ķepām, šis enkurs nerada briesmas citiem kuģiem seklā ūdenī un tiek izslēgta iespēja uz tā uztīt enkurķēdi. Holla enkurs ātrās atdošanas un pacelšanas dēļ uz jūras kuģiem ir izplatītākais.

Admiralitātes enkurs tika plaši pielietots burinieku flotē tā vienkāršās konstrukcijas un lielā turētājspēka dēļ. Turētājspēks ir četras līdz astoņas reizes lielāks par enkura masu. Šo enkuru ir grūti sagatavot pārgājienam, turklāt seklā ūdenī no grunts slienas ārā viena ķepa, kura ir bīstama citiem kuģiem. Uz ķepas var sapīties enkurķēde, tādēļ uz mūsdienu kuģiem tos izmanto tikai kā stopenkurus.

Matrosova enkurs ir ar divām pagriežamām, platām ķepām, kuras izvietotas tuvu viena otrai, tāpēc enkura turētājspēks, salīdzinot ar tā masu, palielinās 10 līdz 20 reizes. Turētājspēks atkarīgs no grunts. Šo enkuru izgudroja 1944. g. krievu inženieris Matrosovs un šobrīd tas ir izplatīts uz upju un nelieliem jūras kuģiem, jo tā lielais turētājspēks ļauj samazināt tā masu un izgatavot enkuru metinot. Lai nodrošinātu enkura apgāšanos ķepu lejas daļā ir štoks ar flančiem.

Lai noturētu kuģi pie ledus, izmanto ledus enkuru, kuram ir viens rags. Enkura svars ļauj to pārnest pa ledu ar rokām.