Fotogrāfija

Vikipēdijas raksts

Fotoaparāts - ierīce, ar kuru iegūst fotogrāfijas

Fotogrāfija (grieķu: φως (phos) - gaisma, γραφή (grafè) - rakstīšana) ir attēlu iegūšanas tehnoloģisks process, apkopojot un fokusējot atstarotos elektromagnētiskos starus uz gaismjūtīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Tātad attēli tiek iegūti gan ķīmiskā, gan elektroniskā veidā. Šādā veidā iegūtus attēlus sauc par fotogrāfiju vai arī saīsinātā formā vienkārši sauc par foto.

[izmainīt šo sadaļu] Tehnika

Ar optiskās sistēmas palīdzību, precīzāk, ar objektīva palīdzību, no objekta izstarotā vai atstarotā gaisma nonāk uz gaismjūtīga mēdija, piemēram fotofilmas.

Fotouzņēmumus veic ar fotoaparātu, manipulējot optisko sistēmu, t.i. regulējot apertūru, fokusu, krāsu filtrāciju, ekspozīcijas laiku, fokusa attālumu u.c. Pēc tam ļauj gaismai vai citam starojumam nonākt uz fotofilmas, CCD vai CMOS matricas.

Šīs manipulācijas ir savstarpēji saistītas. Gaismas apmērs, kurš sasniedz gaismjūtīgo materiālu, proporcionāli mainās līdz ar ekspozīcijas laiku, lēcas apertūru un lēcas fokusa attālumu, kurš, savukārt mainās, līdz ko lēca tiek fokusēta vai ir ticis izdarīts optiskais palielinājums (zoom). Vairāki objektīvi šīs izmaiņas veic paši. Tātad, mainot kādu no optiskās sistēmas parametriem, tiek mainīts gaismas daudzums, kuram būs ļauts sasniegt gaismjūtīgo materiālu, saukts arī par ekspozīciju.

Ekspozīcijas laiku mēra sekundes daļās. Apertūru apzīmē "f" skaitlis, kurš ir proporcionāls fokusa attālumam pret apertūras diametru. Tas nozīmē - jo mazāks "f" skaitlis, jo lielāks apertūras diametrs, līdz ar to uz gaismjūtīgā materiāla nokļūst vairāk gaismas. Lielākā daļa objektīvu atbalsta šādas apertūras - 2.8, 4, 5.6, 8, 11, 16, 22, 32.

Vienai ekspozīcijai ir iespējamas vairākas ekspozīcijas laika un apertūras kombinācijas. Piemēram, f/8 uz 1/125 no sekundes un f/4 uz 1/500 no sekundes objektīvā ielaidīs vienādu daudzumu gaismas. Tik un tā šī kombinācija ietekmē galarezultātu. Attēla asumu ietekmē ekspozīcijas laiks (Jo ilgāks ekspozīcijas laiks, jo fotoaparātam ir vairāk laika reģistrēt kustības). "Asuma dziļumu" ietekmē apertūra. Asuma dziļums nosaka, cik lielā attāluma intervālā no objektīva objekti būs fokusēti. Jo mazāks "f" skaitlis, jo izplūdušāki būs objekti fonā un/vai priekšplānā.

Šī ir būtībā tikai puse no visa procesa, līdz bilde būs taustāma, jo galarezultātu arī ietekmē pieeja un metodes attīstīšanas procesā.

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Attēla projicēšana obskura kamerā bija pazīstama jau kopš 15. g.s. (Leonardo Da Vinči). 16.-18.gs. būvēja portatīvas obskura kameras, kurās izmantoja objektīvus, spoguļus, diafragmas. Īsāk sakot, jau pirms fotogrāfijas atklāšanas eksistēja primitīvi fotoaparāti. Gaismas iedarbība uz dažādām vielām bija pazīstama jau sen, tikai to parasti skaidroja nepareizi (ar gaisa vai siltuma iedarbību). Sudraba sāļu gaismjūtību izskaidroja vācu zinātnieks Johans Heinrihs Šulce 1727. gadā. Vairāki izgudrotāji 18. un 19. gs. mēģināja iegūt attēlu, ievietojot primitīvus gaismjūtīgus materiālus obskura kamerā, tātad pec būtības veica fotografēšanu (terminu fotogrāfija ieviesis angļu astronoms Sers Džons Heršels 1839. gadā). Lielākos panākumus guva Žozefs Nisefors Njepss, kas 19. gs. 20. gados ieguva "heliogrāfiskus" attēlus uz platēm, kuras bija pārklātas ar asfaltu, lavandas eļļu, gvajaksveķiem.

Neviena no šīm metodēm nebija piemērota praksei, jo attēlu varēja iegūt, tikai veicot stundām ilgu eksponēšanu. Gaismjūtīgākus materiālus atrast neizdevās. Sudraba sāļu gaismjūtību (tā nav pārspēta arī mūsu dienās) neprata izmantot, jo nebija atklāta latentā attēla attīstīšanas iespēja. To 1835. gadā nejauši atklāja Njepsa kompanjons Luiss Dagērs. Fotogrāfijas rašanos parasti saista ar 1839. gada 19. augustu, kad franču fiziķis Dominiks Fransuā Arago Parīzes Zinātņu akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā sēdē ziņoja par Dagēra un Njepsa izgudrojumu. Dagerotipija ātri izplatījās visās civilizētajās valstīs, sakarā ar plašo pieprasījumu pēc portretiem.

Villiamss Fokss Talbots 1841. gadā patentēja atšķirīgu praksē izmantojamu metodi attēla iegūšanai - kalotipiju (uz papīra, kas bija apstrādāts ar sudraba sāļu šķīdumu, izgatavoja negatīvu, no kura varēja iegūt neierobežotu skaitu kopiju). Kalotipija plaši neieviesās tāpēc, ka Dagērs par savas metodes popularizēšanu rūpējās vairāk, kā arī tāpēc, ka abas šīs metodes drīz aizstāja labāki paņēmieni. 1851. gadā angļu zinātnieks Frederiks Skots Ārčers izgudroja mitrās kolodija fotoplates, ko gatavoja fotogrāfi paši neilgi pirms fotografēšanas. 1871. gadā anglis Ričards Medokss ieteica izmantot sausās fotoplates ar želatīnā disperģētiem sudraba halogenīdiem. Tās pēc dažiem uzlabojumiem sāka plaši lietot. 1873. gadā Hermans Fogels atklāja metodi, kā fotomateriālus padarīt gaismjūtīgākus (sensibilizēt). 1887.g. amerikāņu izgudrotājs Džordžs Īstmens ieteica izmantot fotofilmu ar lokanu nitrocelulozes pamatni, bet dažus gadus vēlāk sāka mehanizēt fotomateriālu ražošanu.

Apmēram 100 gadu laikā fotomateriālu gaismjūtība palielinājās desmitiem tūkstošu reižu. Uzlabojās attīstīšanas metodes, fotoaparātu un objektīvu konstrukcija. 19.g.s. beigās no fotogrāfijas atdalijās patstāvīga nozare - Kinematogrāfija. Tomēr, joprojām pastāvēja šāda problēma - attēls bija tik pat liels, cik mēdijs, tātad, lai varētu iegūt normāla izmēra fotogrāfiju, vajadzēja neērti lielus fotoaparātus. Līdz XX gs. 20. gados tika izgudrota fotofilma kādu to pazīstam šodien, kā arī Oskars Barnaks, kurš uzkonstruēja fotoaparātu, kas izmanto 35 mm fotofilmu. Tas piešķīra fotogrāfijai lielu vienkāršību, pieejamību un pats galvenais - mobilitāti. Piedevām šis gadsimts ievadīja krāsainās fotogrāfijas ēru.

1970. gadā tika sperts pirmais solis pretī digitālajai fotogrāfijai. Firma "Bell" kontstruēja pirmo fotoaparātu, kas izmanto CCD matricu. 1972. gadā "Texas Instruments" ziņo par pirmo patentu fotoaparātam, kas neizmanto fotofilmu un kurā par skatu meklētāju izmanto televizora ekrānu. 1973. gadā firma "Fairchild Imaging" izgatavo pirmo komerciālo CCD čipu ar 100 x 100 pikseļu izšķirtspēju.

Šo CCD 1975. gadā izmatoja Kodak fotoaparātā. To konstruēja izgudrotājs Stīvs Sassons. Kamera svēra 3,6 kg, bija lielāka par tosteri un tai bija nepieciešamas 23 sekundes, lai 100x100 pikseļu lielu, melnbaltu attēlu ierakstītu magnētiskajā lentā. Lai attēls būtu redzams uz ekrāna, bija nepieciešamas vēl 23 sekundes. 1986. gadā Canon ar RC-701 prezentēja pirmo komerciālo Still-Video fotoaparātu ar bilžu magnētisko ierakstu, Minolta prezentēja Still Video Back SVB-90 fotoaparātam Minolta 9000 (šo ierīci nomainīja ar fotoaparāta standarta aimuguri, padarot Minolta 9000 no analogā fotoaparāta par digitālo SLR fotoaparātu). Attēli tika saglabāti 2 collu disketēs. 1987. gadā sekoja vairāki modeļi no Canon RC sērijas, kā arī digitālās kameras no Fujifilm (ES-1), Konica (KC-400) un Sony (MVC-A7AF). Arī Chinon izgatavoja CP9-AF - maināmu aimuguri digitālajai fotografēšanai. 1988. gadā sekoja Nikon ar QV-1000C un 1991. gadā - Kodak ar DCS sistēmu (Digital Camera System) kā arī Rollei ar Digital Scan Pack. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem digitālo fotogrāfiju var uzskatīt par pilnībā ieviestu komerciāli.

Digitālās fotogrāfijas tehnika arī revolucionēja digitālo mākslu, it īpaši izmantojot fotomanipulāciju.

[izmainīt šo sadaļu] Latvijas fotogrāfijas vēsture

[izmainīt šo sadaļu] 19.gs

Latvijā fotogrāfija pirmoreiz ienāk jau fotografēšanas tehnikas izgudrošanas gadā - 1839. Vienā acumirklī jau 1840. gadā fotografēšana ieņēma lielāku lomu kā gleznošana. Lai uzņemtu portretu bija jāpavada mazāks laiks kā pozējot māksliniekam. Tas bija arī ievērojami lētāk. Pirmās fotodarbnīcas Rīgā, Jelgavā un Liepājā atver iebraucēji, galvenokārt vācieši, nīderlandieši un francūži. Galvenokārt tiek bildēti portreti, pa retam arī lauku un pilsētu panorāmas. Līdz 19.gs sešdesmitajiem gadiem pasaulē un līdz ar to arī Latvijā ir tā saucamais dagerotipu periods (rezultāts ir nevis pozitīvs, bet gan negatīvs).

Par pirmo fotogrāfu latvieti, spriežot pēc bildes datējuma, var uzskatīt Alfonu Bērmani – 1854.g. uzņēmis Smilšu vārtu iekšējo portālu. Sešdesmitajos gados foto apritē ienāca mākslinieki, kuri bija zaudējuši savu klientūru un bija spiesti meklēt citus peļņas veidus, gleznošanu atstājot tikai kā vaļasprieku. Tos arī var uzskatīt par pirmajiem latviešu fotogrāfiem. Latvijas teritorijā novitātes tika ieviestas reizē ar pārējo eiropu, dažkārt tās tika pieņemtas ātrāk. Viens no sešdesmito gadu populārākajiem fotogrāfiem bija liepājnieks A. Kisners (viņam bija savs fotoateljē «Kisners un dēls»). Viņu var uzskatīt arī par Liepājas sešdesmito līdz astoņdesmito gadu hronistu. Vēl ievērojami fotogrāfi: Liepājā – Osvalds Lange, brāļi Gessau, Kārlis Šulcs, L. Meiers, E. Jakubovičs. Fotogrāfi dažkārt iegūtos uzņēmumus krāso ar akvareļiem un tirgo kā skatu kartītes. Sešdesmito gadu sākumā Rīgā jau strādāja ap 20 fotodarbnīcām – lielākoties Vecrīgā. Ir ziņas, ka arī Daugavpilī bijušas dažas. Lai gan fotodarbnīcu skaits ar katru gadu strauji pieauga, vēl 1888. gadā Liepājas eļļas fabrikas degšanas fotogrāfijā redzams, ka lielāku interesi izraisa fotogrāfs ar savu milzīgo aparātu nevis ugunsgrēks.

Līdz ar kolodija emulsijas izgudrošanu tika atmesta dagerotipijas metode un attēlus sāka retušēt, izskaistināt līdzināt un pat pārveidot. Kā nerakstīts likums bija fotogrāfijas izgatavot tikai vienā eksemplārā, lai gan tehnika pieļāva bezgalīgu foto skaitu. Tādēļ 1860. – 1900. foto cilvēki izskatās kā lelles. Lauku apvidos, īpaši latgalē fotogrāfu skaits ir ļoti neliels un par Rēzeknē, Valmierā un citās ievērojamās pilsētās fotogrāfi kā amatnieki nemaz nav uzrādīti.

[izmainīt šo sadaļu] 20.gs

Par mākslas foto var sākt runāt tikai ar gadsimta miju, kad fotogrāfu rindās ienāk Mārtiņš Buclers, Artūrs Dulbe, Jānis Rieksts, Jānis Sarkangalvis, Andrejs Saulītis, Lūcija Kreicbergs-Alutis, Mārtiņš Lapiņš, Emīlija Mergupe, Roberts Johansons un Vilis Rīdzinieks. Fotogrāfija uzplauka visā Eiropā. Tautskolotāju Mārtiņu Bucleru var droši saukt par gandrīz visu tuvāko četrdesmit gadu ievērojamo fotogrāfu skolotāju.

Kopš tā laika fotogrāfija ir kā žanrs attīstījusies vienmērīgi un bez lielām pārmaiņām līdz pat deviņdesmito gadu beigām. Kā atskaites punktus var minēt vienīgi abus karus, kuri uz laiku ierobežoja fotogrāfu darbību. Pēc otrā pasaules kara lielākā daļa Latvijas brīvvalsts laika fotogrāfi tika izsūtīti tāpat kā visi citi kultūras darbinieki. Gandrīz pilnībā tika iznīcināta salonfotogrāfiju kultūra, taču vēlāk to mēģināja atjaunot. Arī fotogrāfi izjuta cenzūras iespaidu – nevarēja bildēt tiltus, jaunas, stratēģiskas ēkas – elektrostacijas, armijas objektus, no gaisa. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem aizvien biežāk parādījās privātās fotokameras līdz ar to sadzīves fotografēšana no “skatītāja no malas” pārgāja “dzīves notikumu dalībnieka” rokās.

[izmainīt šo sadaļu] Pašlaik

Pašlaik par redzamākajiem fotogrāfiem varētu nosaukt Mārci Bendiku, Leonīdu Tugaļevu, Māru Brašmani, Uldi Briedi un vēl vairākus desmitus lielo avīžu, žurnālu un salonu fotogrāfus. Protams, profesionāļi nav tikai galvenajās avīzēs un laikrakstos Latvijas Profesionālās Fotogrāfu Asociācijas biedri ir arī Dainis Kārkluvalks. (Talsu Vēstis), Juris Rubenis (Kurzemes Vārds) un citi. Fotogrāfijā ir iestājies ļoti dīvains laiks – digitalizācija – lielākā daļa fotogrāfu ir pārgājuši vai pāriet uz digitālo tehniku. Vairāki to neatzīst – arī daudzi Latvijas Profesionālo Fotogrāfu apvienības biedri – Mārcis Bendiks, Uldis Balga. Tehnikas pieejamība ir palielinājusi fotoamatieru skaitu, taču profesionālo fotogrāfu nišu tas neapdraud, jo to darbs vienalga ir pieprasīts avīzēs, žurnālos, reklāmfirmās.

Izglītību fotogrāfi Latvijā var iegūt vairākās augstskolās – gan Jelgavā, gan Rīgā, taču fotogrāfu aprindās par nopietnākajām tiek uzskatīta Oslo vai Maskavā iegūtā kino-foto izglītība, jo tur tā ir izkopta vairākus gadu desmitus. Tāpat praksi vai pat kursus iespējams pieteikt pie Latvijas pazīstamākajiem fotogrāfiem.