Goti
Vikipēdijas raksts
Goti bija viena no ģermāņu (teitoņu) tautām, kas 3.-6. gadsimtā Eiropā spēlēja nozīmīgu lomu. Goti ieradās Viduseiropā no Zviedrijas dienvidu reģioniem un ap 3. gadsimtu tie izvietojās plašā reģionā līdz Donavas lejtecei. Daļa gotu apmetās arī ap Melno jūru. Šīs kareivīgās cilts karapulki postīja Trāķiju, Dāciju, Mazāzijas un Egejas piekrastes pilsētas, bet 267-268.g. viņi sagrāba un izpostīja Atēnas un arvien vairāk sāka apdraudēt Itāliju, līdz beidzot 4. gadsimtā goti apvienojās ar vairākām citām ciltīm un izveidoja karalisti, kas pletās no Baltijas līdz pat Melnai jūrai.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Gotu sadalīšanās un migrācija
Ap 370.g. goti sadalījās divās daļās - austrumgotos (ostrogotos) un rietumgotos (vizigotos). Austrumgotu karaliste aizņēma teritoriju austrumos no Dņestras upes līdz Melnās jūras piekrastei (daļa no mūsdienu Ukrainas un Baltkrievijas). Savukārt, rietumgotu karaliste pletās no Dņestras līdz Donavai. Līdz ar to šīs tautas bija arī vieni no baltu tuvākiem kaimiņiem.
Pēc dažiem gadiem rietumgotu zemēs iebruka huņņi (kareivīgas Kaspijas stepju klejotāju tautas), piespiežot gotus glābties Romas impērijas pārvaldītajās teritorijās uz dienvidiem no Donavas. Tieši šis huņņu iebrukums bija viens no galvenajiem impulsiem, kā rezultātā Eiropā kā ķēdes reakcija izraisījās lielā tautu staigāšana, kas turpinājās vairākus gadsimtus un, kura laikā arī gāja bojā Romas impērija.
[izmainīt šo sadaļu] Gotu loma Rietumromas sagrāvē
Atkāpjoties huņņu priekšā, austrumgoti, ar Sarmatijas alānu palīdzību pie Adrianopoles Trāķijā (mūsdienu Edirnes) 378. g. smagi sakāva līdz tam neuzvaramo Romas armiju. Iespējams, tieši no alāniem vēlākās feodālās Eiropas armijas aizguvušas daudzus nozīmīgas bruņojuma un kaujas taktikas detaļas, kā piemēram smagos pīķus, ko pielietoja zirgos sēdoši bruņinieki. Katrā ziņā, ar šādiem pīķiem bruņotas alānu kavalērijas vienības pie Adrianopoles burtiski samala romiešu leģionus. Tas apstiprina senu patiesību, ka mazāk attīstītas, pat atpalikušas sabiedrības reizēm, kad tās ķeras pie inovācijām, īsā laika posmā var negaidīti pārspēt tehniski un ekonomiski augsti attīstītus konkurentus.
Adrianopoles kauja bija liktenīga ne tikai romiešiem, tas bija vēsturisks pagrieziena punkts visai Eiropai. Pirmkārt tādēļ, ka kopš šī brīža goti kļuva par faktiskajiem Romas likteņa noteicējiem. Vērojot austrumgotu veiksmi un izmantojot romiešu šoku pēc Adrianopoles sagrāves, aktivizējās arī rietumgoti. Lai gan rietumgoti jau daudzus gadus bija romiešu sabiedroti, viņi, sava vadoņa Alarika vadībā, kurš arī jau trīsdesmit gadus bija kalpojis Romas impērijai, 396. g. nopostīja Atēnas, bet 410.g. - Romu.
Pat pēc Romas impērijas (Rietumromas) sabrukuma, rietumgoti līdz pat 8. gs. sākumam pārvaldīja lielu daļu Dienvideiropas līdz franki tos izspieda no Dienvidfrancijas, bet musulmaņu mauri (marokāņu priekšteči) sakāva rietumgotus Spānijā.
Rietumgotu plosīšanās izprovocēja trīs citas milzīgas invāzijas. Proti, lai aizsargātu Konstantinopoli pret iespējamo tālāko Alarika ekspansiju, romiešu karavadonis Stiliho bija spiests pārdislocēt Gallijas leģionus. Tā rezultātā tika novājināta impērijas Reinas robeža, ko nekavējās izmantot burgundi ap 400.g. iebrūkot reģionā, kur saplūst Reina un Maina. Pēc 30 gadiem romiešiem ar huņņu algotņu palīdzību burgundus izdevās no šī reģiona padzīt. Bet jau 443.g. burgundi atgriezās un apmetās mūsdienu Lionas apkārtnē. Romas impērijai tas bija jūtams zaudējums, jo šī bija stratēģiski nozīmīga vieta, kas ļāva kontrolēt svarīgas Alpu pārejas.
Otra, jau daudz nozīmīgāka invāzija notika 406.g., kad liels skaits barbaru (vandāļi, suēvi un alāni) šķērsoja Reinu un virzījās tālāk uz dienvidiem. Romai tas faktiski nozīmēja vienas no saimnieciski veselīgākās provinces zaudēšanu.
[izmainīt šo sadaļu] Gotu "romanizācija"
Pēc pēdējā Romas imperatora Romula Augustula (Romulus Augustulus) nāves 476.g. par Itālijas karali tika iecelts ģermāņu ģenerālis Odoakrs. Taču viņa valdīšana nebija ilga, jo 488.g. Itālijā, ar Bizantijas imperatora piekrišanu, iebruka Teodorika vadītie austrumgoti. Tie Odoakru nogalināja un Teodoriks ieņēma viņa vietu Itālijas tronī. Tādēļ nevarētu apgalvot, ka būtu notikusi kārtējā barbaru invāzija, kas grāva pēdējās Romas impērijas paliekas. Teodoriks bija dzimis Panonijā, kas bija Romas province. Viņa tēvs bija ostrogotu karalis un lai šo ģermāņu cilti turētu paklausībā, Teodoriks no 7 līdz 17 gadiem tika turēts gūstā Bizantijas imperatora galmā Konstantinopolē. Kad Teodorika tēvs nomira, viņa troni ieņēma dēls. Nākamo 14 gadu laikā ostrogoti Teodorika vadībā, te karoja pret Bizantiju, te pievienojās tai lai cīnītos pret citiem kopīgiem ienaidniekiem. Tā Bizantija atbalstīja arī Teodorika cīņu pret Odoakru, kura beidzās ar Teodorika uzvaru.
Ar šo brīdi sākās austrumgotu romanizēšana. Tomēr šie mēģinājumi nāca pārsvarā tikai no paša Teodorika, kurš apprecēja Bizantijas imperatora meitu (princesi), saglabāja un nodrošināja Romas senāta, tiesas sistēmas un romiešu ierēdņu aparāta darbību. Viņa valdībā svarīgākos amatus ieņēma romieši, daudzi no tiem bija kādreiz slavenu romiešu dzimtu pēcteči. Savukārt jaunpienākušie un zemi ieguvušie gotu dižciltīgie laukos tika aplikti ar tādiem pašiem nodokļiem kā vietējie romiešu latifundisti. Paša Teodorika galms Ravennā piesaistīja daudz intelektuāļu un mākslinieku, bet viņa meita tika apmācīta latīņu un grieķu valodām.
Teodoriks valdīja Itālijā 33 gadus. Gandrīz visu šo laiku Itālijā ne tikai valdīja miers un stabilitāte, tā piedzīvoja arī ekonomisku uzplaukumu. Teodoriks visiem spēkiem veicināja lauksaimniecības un tirdzniecības attīstību. Pats Teodoriks bija pieņēmis kristietības ariānisma paveidu un izturējās iecietīgi pret citām reliģijām.
[izmainīt šo sadaļu] Rietumromas un gotu katastrofa
Diemžēl, kā izsakās vēsturnieks H.G.Kenigsbergers, tā bija pēdējā klasiskās kultūras "indiāņu vasara" Rietumos. Neskatoties uz visām Teodorika pūlēm romanizēt gotus, lielākā to daļa, kas apdzīvoja Itālijas ziemeļus, joprojām turējās pie vecajām ģermāņu tradīcijām, runāja savā valodā, pakļāvās saviem rakstītiem, bet biežāk nerakstītiem likumiem. Turklāt goti turējās arī pie savas, no katolicisma atšķirīgas reliģijas - ariānisma. Tādēļ bija vajadzīgas vairākas paaudzes lai austrumgoti romanizētos, bet romieši barbarizētos tiktāl, līdz principiālas kultūras atšķirības starp tiem izzustu. Diemžēl liktenis abām pusēm tik daudz laika nebija atvēlējis, jo 526.g. Teodoriks nomira, bet viņa vietā vairs nebija neviena tikpat tālredzīgi mērķtiecīga un enerģiska valdnieka, kas turpinātu uzsākto Itālijas sabiedrības integrācijas un vairāk vai mazāk stabilas politekonomiskās struktūras veidošanas procesu. Starp dažādām etniski un kultūras ziņā atšķirīgām Itālijas sabiedrības daļām sākās asiņainas cīņas, kas šo reģionu pārvērsa pilnīgā haosā. Bizantija imperators Justiniāns I 535.g. nosūtīja uz Itāliju karaspēku ar ģenerāli Belizāriju priekšgalā ieviest kārtību. Ar milzīgām pūlēm tas bizantiešiem izdevās tikai 20 gadu laikā - 555.g. austrumgotu pretestība tika salauzta un tie nelielās grupās izklīda pa visu Eiropu un, sajaucoties ar citām ģermāņu ciltīm - burgundiešiem, alāniem, vandaļiem, tie nemanot nogāja no vēstures arēnas. Itāliju kopš šī laika sāka pārvaldīt Konstantinopoles iecelti gubernatori, kā eksteritoriālu Bizantijas provinci.
