Jūlijs Cēzars

Vikipēdijas raksts

Gajs Jūlijs Cēzars^[1] (latīņu: Gaius Iulius Caesar) (100. gada p.m.ē. 13. jūlijs - 44. gada p.m.ē. 15. marts) bija militārs un politisks Romas republikas līderis. Iekarojot Galliju viņš izpleta Romas valdījumus līdz Atlantijas okeānam un ienesa Romas kultūru mūsdienu Francijas teritorijā. Tāpat 55. gadā p.m.ē. viņš vadīja pirmo Romas iebrukumu Britānijā.

Satura rādītājs 1 Biogrāfija 2 Cēzara reformas 3 Cēzara bojāeja 4 Skatīt arī 5 Atsauces

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Jūlijs bija nācis no dižciltīgas ģimenes. Cēzars prata patikt tautai. Laipns, labi ģērbies, labs karavadonis un politiķis, taču citi domāja, ka aiz viņa laipnās ārienes slēpjas neapslāpējama varaskāre. Viņa nāve bija šāda: ierodoties senāta sēdes laikā, visi 23 senāti metās Cēzaram virsū. Viņa ķermenī vēlāk tika atrasti 23 dunču dūrieni.^{[nepieciešama atsauce]} No sākuma viņš esot pretojies, bet, kad sazvērnieku vidū pamanījis savu draugu Marku Brutu, viņš vairs neesot pretojies.^{[nepieciešama atsauce]} Pēc viņa nāves, cīņu par varu turpinājis viņa māsasdēls - Oktaviāns Augusts, kurš šajā cīņā arī uzvarēja.

[izmainīt šo sadaļu] Cēzara reformas

Atšķirībā no vairuma savu priekšgājēju, Cēzars, ticis pie varas grožiem, neuzsāka terora kampaņu pret saviem pretiniekiem. Iespējams, ka tieši tas vēlāk viņam maksāja dzīvību. Vēl 49. gadā p.m.ē., nonācis Pompeja pamestajā Romā viņš nekavējoties ķērās pie reformām. Arī atgriezies no Ēģiptes, viņš palikušajos dažos savas dzīves gados ieviesa virkni būtisku izmaiņu Romas ekonomiskajā, politiskajā un administratīvajā sistēmā. Tā, viņš samazināja reālo Romas Senāta varu, tā locekļu skaitu no 600 palielinot līdz 900. Līdz ar to debates tajā par katru jautājumu nereti ieilga līdz bezgalībai un Cēzars pa to laiku varēja brīvi rīkoties.

Viņš īstenoja arī brāļu Grakhu zemes reformu, sadalot to saviem kara veterāniem un nabagiem. Ap 80 tūkstošiem iedzīvotāju no Itālijas un citām biezi apdzīvotām vietām viņš nosūtīja uz Kartāgu, Korintu un citiem reģioniem, kuri karos bija zaudējuši daudz savu iedzīvotāju. Tāpat viņš administratīvā kārtā samazināja nabadzīgo iedzīvotāju parādus un ierosināja vairākus likumprojektus, kas ierobežoja aizdevumu procentu likmes. Tāpat tika izstrādāta bankrota likumdošana, kuras galvenie pamatprincipi saglabājušies līdz pat mūsdienām.

46. pmē Cēzars astronomam Sosigēnam uzdeva izstrādāt jaunu kalendāru, jo līdz tam laikam lietotais romiešu kalendārs neatbilda reālajam saules gadam. 45. pmē kalendārs tika ieviests, un tas ieguva nosaukumu Jūlija kalendārs.

[izmainīt šo sadaļu] Cēzara bojāeja

Ietekmīgākie Romas senatori, kuru varu un autoritāti Cēzars politisko reformu rezultātā bija ierobežojis, baidījās, ka viņš, jau tā baudot praktiski neierobežotu varu, pasludinās sevi par monarhu. Tas varētu nozīmēt Senāta un republikas kā valsts iekārtas likvidēšanu. Tādējādi arī senatori kā politiska kategorija beigtu pastāvēt. Grūti teikt, cik pamatotas bija šīs bažas, taču bija arī daudzi citi iemesli, kādēļ Cēzaram nelabvēļu pietika. Tā, senatoru grupa 44. gadā p.m.ē. organizēja sazvērestību pret Cēzaru un, viņam ienākot Senāta ēkā to nogalināja.

Daudzi vēsturnieki Cēzara personību vērtē negatīvi – kā tirānu, kas iznīcināja Romas republiku. Tomēr Romas republika, runājot cita triumvīra Pompeja vārdiem, bija mirusi jau tāpat savu samilzušo iekšējo pretrunu rezultātā. Tikai stingra roka, diktatūra, varēja uz kādu laiku paglābt tā laika klasisko Vidusjūras pasauli no pilnīga haosa. Tieši tāpēc, ka Cēzars bija diktators un izcils karavadonis, viņš spēja ieviest kārtību un veikt reformas, kas vēl vairākus gadsimtus nodrošināja stabilitāti visā plašajā Vidusjūras reģionā.

Cēzara slepkavība, ko veica viņa draugs Marks Bruts un citi Romas senatori (nogalinot to ar 23 naža dūrieniem), cerībā glābt republiku, izraisīja otru pilsoņu karu, kas galīgi sagrāva Romas republiku, un radīja Romas impēriju Cēzara adoptētā dēla Oktaviāna vadībā.

[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī

• Jūlija kalendārs

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces