Produktivitāte
Vikipēdijas raksts
Produktivitāte arī ražīgums, ekonomikā ir jēdziens, kas raksturo attiecību starp saražoto produktu (sniegto pakalpojumu) un resursiem, kuri šim mērķim izmantoti. Šo jēdzienu pielieto gan makroekonomikā, gan arī mikroekonomikā.
Makroekonomikā produktivitāti parasti saista ar nācijas vai valsts ekonomisko izaugsmi[1] konkrētā laika posmā, piemēram gadā. To mēra ar iekšzemes kopprodukta, nacionālā ienākuma vai citu makroekonomisko rādītāju dotā laika posmā. Izvietojot attiecīgo rādītāju datus skaitļu (dinamiskajā) rindā un analizējot šo rādītāju izmaiņas atsevišķos laika posmos, var spriest par ekonomiskās attīstības tendencēm.
Ekonomiskajā teorijā tiek izmantoti dažādi matemātiskie modeļi, ar kuru palīdzību ekonomikas attīstības tendences tiek analizētas. Viena no izplatītākajām ir ražošanas funkcija [2]. Ar tās palīdzību pēta ekonomikas attīstības mehānismu. Vienkāršākajā variantā - viena faktora modelī - ekonomiskās attīstības mehānisms tiek atspoguļots ar resursu un produktu attiecību. Šajā modelī produktivitāti aprēķina pēc formulas:
Produktivitāte = produkta apjoms (daudzums)/resursa apjoms (daudzums)
Produkta apjoms šajā formulā atkarīgs gan no resursa apjoma, gan arī no tā kvalitātes. Jo kvalitatīvāki izmantojamie resursi, jo kvalitatīvāku produkciju iespējams no tiem saražot. Tas pats attiecas arī uz sniegtajiem pakalpojumiem. Lai atspoguļotu abus šos aspektus produktivitātē, formulu var pārveidot šādā izskatā:
Produktivitāte = produkta apjoms (daudzums) un kvalitāte/resursa apjoms (daudzums) un kvalitāte
Ekonomisko procesu modelēšanas praksē parasti izmanto vairāku faktoru modeļus. Viens no vēsturiski pirmajiem bija Koba-Duglasa ražošanas funkcija - divu faktoru modelis - kur kā ražošanas faktori, jeb resursi, pieņemti darbs un kapitāls. Šo abu faktoru spēja veicināt ekonomisko izaugsmi raksturo produktivitāti makroekonomiskā līmenī.
Ražošanas funkcija, vai uz tās bāzes atvasināti citi matemātiskie modeļi, tiek plaši pielietota arī mikroekonomikā. Piemēram, uzņēmuma līmenī dažādi resursi, darbs (cilvēkresursi), kapitāls (zeme, ēkas, būves, iekārtas, apgrozāmie līdzekļi), enerģija u.c., ar tās vai citas tehnoloģijas palīdzību, ražošanas procesā tiek kombinēti, gala rezultātā iegūstot vienu vai vairākus produktus, kuri tiek realizēti tirgū par noteiktu cenu. Produktivitāte šajā gadījumā var tikt mērīta, salīdzinot uzņēma ražošanas izmaksas ar ieņēmumiem. Viens no praksē izplatītākajiem veidiem, kā aptuveni novērtēt kāda konkrēta uzņēmuma produktivitāti ir salīdzināt attiecīgās pozicijas tā peļņas un zaudējumu aprēķinā pēc formulas:
Produktivitāte = neto apgrozījums/pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas
Uzņēmumu peļņas un zaudējumu aprēķinā iekļautās pozicijas tiek izmantotas arī citu efektivitātes rādītāju analīzē.
