Helicerāti

Vikipēdijas raksts

Helicerāti (Chelicerata) ir plašs un daudzveidīgs posmkāju apakštips. Tajā ir sīki līdz vidēji lieli posmkāji. Lielākā helicerātu klase ir zirnekļveidīgie, kas ir sastopami dažādos sauszemes biotopos vai retāk ūdenī. Jūrās gan ir sastopama neliela reliktu helicerātu grupa – zobenastes (tikai 5 sugas), kas ir saglabājusies no paleozoja ēras. Vēl ir viena neliela, bet no citiem helicerātiem morfoloģiski ļoti atšķirīga jūrās dzīvojoša grupa – jūraszirnekļi. Tos reizēm nošķir no helicerātiem kā atsevišķu grupu. Helicerātus pēta zinātne – arahnoloģija (kas gan nav tik attīstīta kā entomoloģija).

[izmainīt šo sadaļu] Helicerātu morfoloģija

Kopīga un raksturīga visu helicerātu pazīme ir tā, ka ķermeņa daļa, pie kuras atrodas kustību orgāni — kājas, cieši saistīta ar tai priekšā esošo ķermeņa daļu, kam ir mutes ekstremitātes un izveido kopā ar to vienu kopēju nodalījumu – prosomu (prosoma) jeb galvkrūtis (cephalothorax). Jāatzīmē, ka šis helicerātu ķermeņa nodalījums vairāk atbilst vēžveidīgo galvas nodalījumam nekā to galvkrūšu nodalījumam. Otra helicerātiem raksturīgā īpašība – tiem nav galvas taustekļu jeb antenu.

Galvkrūtīm ir seši pāri labi attīstītu funkcionējošu ekstremitāšu, no kurām pirmais pāris – heliceras (chelicerae) atrodas pirms mutes (preorāli) un parasti sastāv no nedaudziem (2—3) posmiem. Helicerām ir žokļu loma, ar tām satver un nonāvē laupījumu. Otrais pāris – pedipalpas (pedipalpi) atrodas parasti aiz mutes (postorāli); dažos gadījumos to uzbūve un funkcijas apmēram ir tādas pašas kā pakaļējām kājām, citos gadījumos ar tām vai nu satver barību (skorpioni), vai tās ir taustes orgāns, bet zirnekļu tēviņiem — kopulācijas orgāns. Galvkrūšu četri pēdējie ekstremitāšu pāri ir kustību orgāni. Aiz prosomas atrodas pakaļējais nodalījums — opistosoma (opisthosoma) jeb vēders (abdomen). Opistosomas priekšējo daļu, pie kuras dažos gadījumos atrodas ar elpojamiem orgāniem – žaunām vai plaušām saistīti ekstremitāšu rudimenti, sauc par mezosomu, bet pakaļējo daļu, kam ekstremitāšu nav, – par metasomu.

[izmainīt šo sadaļu] Helicerātu vairošanās un attīstība

Pārsvarā helicerāti vairojas ar olām, bet mēdz būt arī dzīvdzemdētāji. Olas ir bagātas ar olas dzeltenumu, tāpēc izšķīlušies mazuļi ir līdzīgi pieaugušajiem vecākiem, un tālākā attīstība notiek bez pārvērtībām (metamorfozes).

[izmainīt šo sadaļu] Helicerātu klasifikācija

Pasaulē dzīvo apm. 65000 – 73000 helicerātu sugu, kas iedalīti 13 kārtās un 3 klasēs. Latvijā sastopamas tikai zirnekļveidīgo klases pārstāvji no 4 kārtām un apmēram 1070 sugām. Jāatzīst gan, ka Latvijā zirnekļveidīgie ir maz pētīti, un esošie dati ir sen novecojuši.

• Apakštips Helicerāti (Chelicerata)
  • klase Merostomāti (Merostomata)
    • kārta † Vēžskorpioni (Eurypterida)
    • kārta Zobenastes (Xiphosura)

• • klase Zirnekļveidīgie (Arachnida)
    • kārta Skorpioni (Scorpiones)
    • kārta Vicastaiņi (Uropygi)
    • kārta Šizomīdas (Schizomida)
    • kārta Vickājaiņi (Amblypygi)
    • kārta Zirnekļi (Araneae)
    • kārta Taustekļskrējēji (Palpigradi)
    • kārta Māņskorpioni (Pseudoscorpiones)
    • kārta Solpugas (Solifugae)
    • kārta Māņzirnekļi (Opiliones)
    • kārta Kapuczirnekļi (Ricinulei)
    • kārta Ērces (Acari)

• • klase Jūraszirnekļi (Pycnogonida)

(†) - izmirušu organismu grupa.