Heliocentrisms
Vikipēdijas raksts
Heliocentrisms (helios - "saule", gr. val.) ir teorija, ka Saule ir Visuma vai Saules sistēmas centrā. Vēsturiski heliocentrisms ir pretējs ģeocentrismam - uzskatam, ka pasaules centrā atrodas Zeme, jo ģeocentrisms nespēja adekvāti izskaidrot novērotās planētu kustības. Vēlāk, XVI-XVII gs., arī heliocentrisma teorija nokļuva nopietnu diskusiju centrā, jo to aizstāvēja tādi zinātnieki kā Nikolajs Koperniks, Galileo Galilejs un Johanns Keplers. Patlaban, pateicoties Einšteina relativitātes teorijai, ir skaidrs, ka zinātniski patiesa nav ne heliocentrisma, ne ģeocentrisma teorija.
Sākotnēji tika uzskatīts, ka visi debesu ķermeņi, ieskaitot planētas un zvaigznes, griežas ap Zemi. Šāds uzskats bija pamatā, piemēram, Ptolemaja sistēmai (II gs.). Ideja, ka visa centrā tomēr ir Saule, pirmoreiz radās Aristarham 270. gadā p. m. ē. Aristarhs pats mēģināja noteikt attālumus līdz Mēnesim un Saulei, kā arī to lielumu. Viņa mērījumi pēc mūsdienu zinātnes standartiem ir visai neprecīzi, taču tie viņam ļāva pieņemt, ka loģiskāk būtu, ja Zeme grieztos ap grandiozo Sauli.
XVI gs. pie šīs teorijas atgriezās Nikolajs Koperniks. Pēcāk šo teoriju sīkāk izstrādāja Galilejs, Keplers un Ņūtons. Tai ārkārtīgi pretojās katoļu baznīca, kas to oficiāli noliedza. Baznīca priekšroku deva Ptolemaja sistēmai. Par heliocentrisma teorijas atbalstīšanu Galilejs sava mūža pēdējos gadus pavadīja ieslodzījumā.
Viens no iebildumiem pret heliocentrismu bija tas, ka zvaigznēm būtu jānovēro paralakse. Vienkārši ģeometriski aprēķini pierāda, ka tā būtu pārāk neliela, lai to novērotu, ja vien šīs zvaigznes atrastos pietiekami tālu, taču tas nozīmēja, ka Visumam būtu jābūt tik lielam, ka to uzskatīja par ko neiespējamu. Zvaigžņu paralakse beidzot tika novērota ar ievērojami uzlabotiem instrumentiem XIX gadsimtā, un šajā laikā heliocentrisms ārkārtīgi lielā Visumā vairs netika uztverts kā kas pārsteidzošs.
No heliocentriskā pasaules uzskata atteicās pamazām. Ka Saule nav vis Visuma centrā, bet gan viena no daudzām zvaigznēm, apgalvoja jau Džordāno Bruno. Galilejs viņam piekrita, taču īpaši daudz par šo jautājumu neizteicās - iespējams, negribēdams, lai viņu sadedzina sārtā. XVIII-XIX gs. tas, ka Saule ir viena no zvaigznēm pamazām kļuva pašsaprotams, bet XX gs., pat pirms galaktiku atklāšanas, tas vairs nebija jautājums.
Keplers un Ņūtons pierādīja, ka Saule neatrodas precīzi centrā, bet gan atrodas noteiktā attiecībā pret katras planētas orbītu. Einšteina relativitātes teorija savukārt šos atklājumus padarīja par liekiem, jo pierādīja, ka nevar sacīt, ka kāds ķermenis grieztos ap kādu citu ķermeni, viss ir relatīvs. Abi ķermeņi kustas attiecībā viens pret otru.
Mūsdienu zinātnisko atklājumu gaismā gan heliocentrisma, gan ģeocentrisma teorijas ir vienlīdz nepareizas.
