Jānis Valters
Vikipēdijas raksts
Jānis Valters (īst. v. Johans, 1869-1932), viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem, bija viens no ievērojamākajiem latviešu žanristiem XIX gs. 90-to gadu vidū.
Valters studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1894. gadā par gleznu "Pie ostas" Valters ieguva otrās kategorijas mākslinieka nosaukumu), darbojās mākslinieku pulciņā "Rūķis". "Rūķa" ideju rosināts, Valters intensīvi pievērsās sava novada lauku dzīves tēlojumam ("Vērpēja" utt.). Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks atgriezās Jelgavā. Šajā periodā Valters daudz gleznoja, strādāja pedagoga darbu, kā arī Jelgavas Amatnieku biedrībā lasīja lekcijas par mākslu. Kopā ar Vilhelmu Purvīti Valters Jelgavā sarīkoja mākslas izstādi.
Valtera diplomdarbs bija "Tirgus Jelgavā" (1897) - izteikti impresionistisks darbs. 90. gadu otrajā pusē Valterā modās pastiprināta interese par plenēra gleznojumu. Tā vērojama jau mākslinieka diplomdarbā. Viņš turpināja arī aizsākto tipu galeriju, pievienodams zemnieciskajiem tēliem arī mazpilsētas amatnieku dzīves un darba atveidojumus. Šīs studijas liecina par par impresionisma principu attīstību mākslinieka glezniecībā (akvarelis "Aitu cirpšana", eļļas kompozīcija "Šuvēja").
1901. gadā Valters Rīgā sarīkoja izstādi, kurā izrādīja ap 100 darbu. Kritika to uzņēma nelabvēlīgi, norādot uz pārāk lielu daudzveidību. Atzinību viņš tomēr guva izstādēs Vācijā un Krievijā. Viņu uzņēma Krievu mākslinieku savienībā (viens no tās dibinātājiem bija Purvītis).
1906. gadā Valters parcēlās uz Vāciju, kur dzīvoja Drēzdenē un Berlīnē un no kuras vairs neatgriezās. Starp aizbraukšanas iemesliem minami divi – šķiršanās no sievas un sliktas attiecības sabiedrībā (viņš un Vilhelms Purvītis neparakstīja petīciju caram par pilsoņu minimālajām tiesībām). Gleznojot Vācijā, Valters lietoja vārdu "Valters-Kūravs". Vācijā viņam bija arī skolnieki, no kuriem viens – Oto fon Kursels – vēlāk kļuva par Berlīnes Mākslas akadēmijas rektoru.
Vācijā ekspresionisma ietekmē spēcīgi izmainījās Valtera gleznošanas maniere. Pēdējais Valtera reālistiskais un ar dzimteni saistītais darbs bija "Bārenīte" (1907). Valtera gleznām parādījās jauna tematika – ainas no teātra dzīves, ekspresionistiskas ainavas.
Valters gleznojis ainavas, portretus, sadzīves žanra ainas, aktus. Strādājis galvenokārt eļļas tehnikā. Valters uzskatāms par izsmalcinātu, jūtīgu koloristu, kura individuālajā stilā sākotnēji atspoguļojas reālistiskas plenēra glezniecības, impresionisma, jūgendstila ietekme, Vācijas periodā – ekspresionisma iespaidi, nosacīta, abstrahēta izteiksme. Gleznā "Pīles" (1898) jaušama jūgendstilam raksturīga romantizēta ritmika, smalkums, viegla dekorativitāte, tāpat arī gleznā "Mežs" (aptuveni 1903). Sevišķa nozīme Valtera daiļradē ir gaismai, tās tēlojumam.
