Maģāri
Vikipēdijas raksts
Maģāri bija pēdējā no Centrālās Āzijas nomadu tautām, kura pirmā gadu tūkstoša laikā iebruka Eiropā. Maģāri piederēja pie somugru valodas grupas. Šo grupu uzskata par plašākas kopas - Urālu valodu grupas atzaru. Šajā valodu grupā mūsdienās runā apmēram 25 miljoni cilvēku dažādās Eiropas valstīs un novados - Skandināvijā, Austrumeiropā, Āzijas ziemeļrietumu daļā.
Cits somugru valodu grupas atzars ir samojedu valodu apakšgrupa, kas sastopama Sibīrijas ziemeļrietumu daļā. Savukārt, somugru atzars sadalāms divās mazākās kopās - somu un ugru. Somu kopa satur somu un igauņu valodas, kā arī karēļu, līvu, vepu (dzīvo pie Oņegas ezera Krievijā), mari, mordvu, udmurtu, komi, lapu valodas. Ugru valodu kopu pārstāv ungāru (maģāru) valoda Ungārijā un tās dialekti, kuros runā ungāri, kas dzīvo citās kaimiņvalstīs, kā arī ostjaki un voguli, kas apdzīvo Obas upes ieleju.
Apmēram sešdesmit gadu laikā (895-955.g.) maģāri nepārtraukti uzbruka un terorizēja Karolingu impēriju, it īpaši Panonijā. Pirms tam šajā reģionā jau bija pabijuši citi nomadu klejotāji - huņņi, avāri un morāvi (slāvu cilts). Laiku pa laikam Panoniju tur iebrukušajiem stepju klejotājiem atņēma ģermāņi vai franki. Arī pirms maģāru ierašanās apmēram gadsimtu to kontrolēja franku karaļvalsts. Pēc Panonijas pakļaušanas maģāri, sava leģendārā valdnieka un karavadoņa Irpida (869.-907.g.) vadībā sagrāba arī Morāviju un iebruka Apenīnu pussalā un Burgundijā.
Maģāru invāzija daļēji izskaidrojama ar sava veida ķēdes reakciju, kurā tie bija iekļuvuši. Proti, 9. gs. pečeņegi, apvienojušies ar bulgāriem, iebruka maģāru teritorijās. Zem pārspēka spiediena maģāri bija spiesti migrēt rietumu virzienā, tie šķērsoja Karpatus un tad tie arī nonāca Panonijas līdzenumā.
Maģāri tiranizēja Centrāleiropu, kamēr 955.g. viņus pie Lēčfeldas (apmēram 20 kilometrus no mūsdienu Augsburgas) sakāva vācu karapulki, kurus vadīja austrumfranku (vāciešu) karalis Otto I (912-973). Šī bija viena no slavenākajām viduslaiku kaujām, kas gandrīz bez pārtraukuma turpinājās trīs dienas. Lielākā daļa maģāru karapulku šajā kaujā tika iznīcināti. Pēc šīs sakāves maģāri nomierinājās, pievērsās kristīgajai ticībai un pakāpeniski pārņēma Rietumu kultūru, uz visiem laikiem apmetoties Panonijas līdzenumā.
Maģāri izrādījās par vienu no galvenajiem mūsdienu Centrāleiropas ģeopolitisko ainavu veidojošiem faktoriem. Viens no maģāru invāzijas pirmajiem upuriem Centrāleiropā bija Morāvija – mūsdienu Čehijas reģions. To apdzīvoja slāvu tauta – morāvi. Iekarojot un pakļaujot Morāviju, maģāri ieguva sava veida centrālo placdarmu, no kura bija ērti uzbrukt apkārtējām zemēm – Bohēmijai, Polijai, Horvātijai, Serbijai, Austrijai un lielai daļai Vācijas teritoriju. Pateicoties šai ģeogrāfiskajai priekšrocībai un savām visai agresīvajām aktivitātēm maģāri būtiski ietekmēja visa Donavas baseina ģeopolitiskās struktūras veidošanos. Tā, viņi norobežoja slāvus Centrāleiropas ziemeļos no slāviem dienvidos, veicinot visai atšķirīgus to tālākās vēsturiskās attīstības ceļus.
No otras puses maģāru agresija piespieda vāciešus nostiprināt Ostmarkas reģionu, citiem vārdiem, Austrumu pierobežu, ar cietokšņiem un citām aizsardzības būvēm, ko savā laikā bija iesācis vēl franku karalis Kārlis Lielais lai aizsargātos no avāriem. Pēc maģāru sakāves vācu karalis Otto I šai zemei piešķīra markgrāfistes statusu, līdz ar to padarot to par politisku veidojumu, kas vēlāk sāka saukties par Österreich (Austriju). Šajā Austrumu pierobežā, Ostmarkā, tika veicināta arī vācu kolonistu ieceļošana, lai pēc iespējas vairāk to nostiprinātu ar draudzīgu iedzīvotāju atbalstu. Ostmarkas robeža pakāpeniski tika virzīta arvien tālāk uz austrumiem un ziemeļiem, līdz tā 11. gadsimtā sasniedza mūsdienu Morāviju Čehijā.
Vēl nozīmīgāk varbūt vēl ir tas, ka nepieciešamība darīt galu maģāru postošajiem sirojumiem piespieda vācu zemes apvienoties kopīgā cīņā pret tiem. Zīmīgi, ka Lēčfeldas kaujas beigās uzvaras apreibinātie vācu karapulki Saksijas karali Otto I pasludināja par savu imperatoru (oficiāli par imperatoru viņš tika kronēts Romā 962. gadā). Citādi tas, iekšējo intrigu un ķīviņu dēļ, iespējams, nebūtu noticis.
