Nībelungu dziesma
Vikipēdijas raksts
"Nībelungu dziesma" jeb "Dziesma par Nībelungiem" (vācu Nibelungenlied) ir anonīma episka vācu poēma. Tā uzrakstīta 13. gadsimta sākumā Austrijā vidusaugšvācu valodā. Poēmā atspoguļojas skandināvu un ģermāņu mīti, kā arī vēsturiski notikumi, kas saistīti ar Burgundijas karaļvalsti. "Nībelungu dziesmai" līdzinās islandiešu 13. gadsimta Volsunga sāga (teiksma par Volsungiem). Abu versiju elementus savā operu tetraloģijā "Nībelungu gredzens" (Der Ring des Nibelungen: Das Rheingold, Die Walküre, Siegfried, Götterdämmerung) izmantojis komponists Rihards Vāgners. Visu poēmu par Nībelungiem caurauž dziļš traģisms.
Poēmas galvenais varonis ir Zigfrīds (skandināviem - Sigurds) - varonīgs vācu (ģermāņu) karavīrs. Viņš nogalina divus burgundu augstmaņus no Nībelungu dzimtas un paņem viņu zobenu, kas ir apburts, burvju kapuci, kuru uzliekot galvā cilvēks kļūst neredzams, kā arī viņu zeltu, kuru Nībelungi mirstot nolād. Zigfrīds ar Nībelungiem atņemtajām mantām dodas uz Burgundijas galvaspilsētu Vormsu , kur viņš ierauga skaisto Burgundijas karaļa Gintera māsu Krimhildi. Zigfrīds iedegas mīlestībā pret Krimhildi un vēlas viņu apprecēt. Ginteram ir viltīgs un nodevīgs padomdevējs Hāgens, kas uzzina par Zigfrīda rīcībā esošo Nībelungu zeltu un nolemj iegūt to. Lai to panāktu, viņš izstāsta Ginteram un viņa brāļiem par to, kā Zigfrīds nogalinājis dižciltīgus burgundu vīrus un tādēļ viņš ir bīstams. Tomēr Zigfrīdam izdodas iegūt Gintera uzticību palīdzot burgundiem karā ar sakšiem. Ginters piekrīt Gintera un Krimhildes precībām, bet ar nosacījumu, ka Zigfrīds vispirms palīdzēs Ginteram uzvarēt Brunhildi - Islandes karalieni, kura ir slavena ar savu fantastisko spēku. Brunhilde apsolījusi savu roku tam, kurš spēs viņu uzveikt cīņā. Zigfrīds un Ginters dodas uz Islandi. Tur Zigfrīds, izmantojot apburto kapuci, izliekas par Ginteru un cīņā uzveic Brunhildi. Brunhilde nepamana apmānu un piekrīt precēties ar Ginteru. Savukārt Zigfrīds apprec Krimhildi.
Hāgens tomēr nav atmetis savus mantkārīgos nodomus. Viņam izdodas pārliecināt Ginteru, ka lai gan Zigfrīds it kā ir Gintera vasalis, patiesībā visi apkārtējie Zigfrīdu uzskata kā pārāku par Ginteru. Ginteram dzimst naids pret Zigfrīdu, jo Brunhilde ir atklājusi apmānu, kura rezultātā Ginters ieguva viņas roku. Hāgena plānam tiek dota piekrišana un viņš karaļa medību laikā Zigfrīdu nodevīgi nogalina. Krimhilde zvēr atriebt Zigfrīda nāvi. Bet viņa ir nespēcīga, jo Hāgens ir piesavinājies Zigfrīda bagātību un nogremdējis to Reinā tikai viņam vien zināmā vietā.
Būdama bezizejas situācijā, Krimhilde pēc trīspadsmit gadiem apprecas ar huņņu karali Atilu un pārceļas dzīvot viņa galmā. Vēl pēc dažiem gadiem viņa ievilina Hāgenu, Ginteru un citus viņu sekotājus Atilas galmā un visus nogalina. Tomēr arī Brunhilde krīt no vācu bruņinieka Hildebranda zobena, kurš atriebj burgundu augstmaņu nāvi. Nībelungu bagātības paliek guļam Reinas dibenā, to atrašanās vieta mirusi līdz ar Hāgenu.
Šī poēma nav pretrunā ar plašāku vēsturisko kontekstu. Huņņi sava karaļa Atilas vadībā tiešām 436.g. iekaroja Burgundiju. Tie sagrāva arī tās galvaspilsētu Vormsu. Pēc huņņu padzīšanas burgundiem 534.g. uzkundzējās franku merovingu dinastija, bet karolingi Burgundiju pilnībā iekļāva savā impērijā.
Šī poēma raksturo agrīnās Rietumeiropas sabiedrības sarežģītos, pretrunu un cīņu pārpilnos veidošanās ceļus. Poēmā spilgti izpaužas individuālisms kā raksturīga eiropiešu iezīme, kas vērojama arī agrākajā ķeltu sabiedrībā.
