Eiklīda algoritms
Vikipēdijas raksts
Eiklīda algoritms skaitļu teorijā ir paņēmiens divu veselu skaitļu lielākā kopīgā dalītāja (LKD) atrašanai, vispirms nepilni izdalot lielāko skaitli ar mazāko un tad katrā nākamajā solī iepriekšējās darbības dalītāju savukārt dalot ar iegūto atlikumu. LKD ir pēdējais iegūtais nenulles atlikums.
Ievērojami ir tas, ka algoritmam nav nepieciešams sadalīt skaitļus pirmreizinātājos, kā arī tas, ka šis ir viens no vecākajiem zināmajiem algoritmiem.
[izmainīt šo sadaļu] Piemērs
Tātad LKD(336,287) = 7.
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Eiklīds šī algoritma uzdevumu sākotnēji formulēja ģeometriski – kā divu nogriežņu lielākā kopīgā mēra atrašanu. Tādā gadījumā no garākā nogriežņa tika atņemts īsākais, tad atlikums tika atņemts no īsākā nogriežņa utt.
Šādā formā algoritms parādījās Eiklīda "Elementos" apmēram 300 g. p.m.ē. Tomēr, iespējams, ka tas jau bija zināms līdz pat 200 gadiem agrāk. Piemēram, Aristotelis devis mājienu par šo algoritmu savā grāmatā "Tēmas" (Τοπικων/Topica) apmēram 330 g. p.m.ē.