Melodija
Vikipēdijas raksts
Melodija
Melodija ir galvenā muzikālās domas paudēja.
Bez tās nevar iedomāties skaņdarbu. Tieši melodija visdziļāk iedarbojas uz klausītāju, tāpēc to bieži dēvē par skaņdarba dvēseli. Melodija nav iedomājama bez skaņkārtas, ritmiskā zīmējuma, un citiem mūzikas izteiksmes līdzekļiem. Tātad melodiju veido dažādu mūzikas izteiksmes līdzekļu vienība.
Melodijai piemīt vairākas patstāvīgas iezīmes:
1. Ikvienai melodijai ir melodiskā līnija, kas var būt:
- Augšupejoša
- Lejupejoša
- Līdzena, mazkustīga
- Lēcieniem bagāta
- Viļņveida
Tomēr šie pamatveidi nemēdz būt ilgstoši, tie savstarpēji papildinās. Skaņdarba beigās melodija parasti ir lejupejoša, kas rada nomierinošu iespaidu.
2. Skaņdarba izteiksmībā liela nozīme ir melodijas apjoma - diapazonam, kas mēdz būt:
- Šaurs
- Plašs
3. Melodiskā līnija mēdz veidot melodisko vilni, kas noved to pie augstākā sprieguma punkta - kulminācijas.
4. Liela nozīme skaņdarba rakstura atklāšanā ir dažādām melodijas intonācijām. Raksturīgākās ir šādas:
- Nopūtu intonācija - lejupejošs sekundas motīvs no stiprās taktsdaļas uz vājo. Mūzikā šī intonācija rada skumju, žēlabainu nokrāsu. Tā ir pamatā V.A.Mocarta 40. simfonijas tēmai.
- Fanfāras intonācija - raksturīga melodijas kustība pa mažora trijskaņa skaņām uz augšu, vai arī augšupejoša kvarta. Šī intonācija pauž vīrišķību un enerģiju. Dž.Verdi šādu intonāciju izmantojis Triumfa maršā.
