Neolīta revolūcija
Vikipēdijas raksts
Neolīta revolūcija parasti tiek saistīta ar pastāvīgu apmetņu ierīkošanu un zemkopības apgūšanu. Klimatisko apstākļu dēļ Neolīta kultūras periods Rietumeiropā sākas tikai pēc 6. gadu tūkstoša pr.Kr., kad vasarās vidējā temperatūra sasniedz ap +20°C, bet ziemās - ap +5°C. Eiropas ziemeļu daļā (Skandināvijā un Baltijā), par Neolīta revolūciju varam runāt vēl vēlāk - tikai sākot no apmēram 2000.g. p.m.ē.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Pirmās apmetnes
Atlantijas okeāna piekrasti Neolīta laikmeta cilvēki no Tuvajiem Austrumiem gar Vidusjūras piekrasti un Donavas upi sasniedza ap 4000.g. p.m.ē, ieviešot visur zemkopību, lopkopību un podniecību. Tomēr, kā rāda arheoloģiskie pētījumi, pirmais Neolīta Eiropas iedzīvotāju vilnis, ļoti īsā laikā izzudis. Domājams, ka to nomācis nākamais ieceļotāju vilnis no Dienvidkrievijas stepēm un Balkāniem. Šiem ieceļotājiem bijis raksturīgs jau samērā augsts bronzas tehnoloģiskais līmenis un tie faktiski bijuši Bronzas laikmeta nesēji Rietumeiropā. Ļoti ticams, ka tas bijis paralēlais stāvus staigājošo cilvēku atzars, kurš no Tuvajiem Austrumiem devies ziemeļaustrumu virzienā, šķērsojis Kaukāza kalnus, tad gar Melnās jūras ziemeļu piekrasti savos klejojumos pavērsies rietumu virzienā, tādējādi apmetot plašu loku pa visu Eiropas dienvidu daļu. Tā, pie Dmanisi pilsētiņas Gruzijas dienvidos atrasti cilvēku kauli, kuri liecina, ka šeit bijusi apmetne vēl pirms apmēram 1 miljona gadu. Tik vecas cilvēku pēdas citur Eiropā līdz šim nav konstatētas. Šajā pat reģionā, Kūras upes vidustecē, tā sauktajā Transkaukāzā, atrastas apmēram 5 tūkstošus gadus vecas zemkopju apmetņu paliekas.
Vairums vēsturnieku, arī cilvēku pirmās sociālās organizācijas formas saista ar Neolīta revolūciju. Marksisti gan šīs formas saskata vēl senākā vēsturē - dzimtas un cilšu organizācijas pirmsākumos. Tomēr, tikai Neolīta revolūcijas rezultātā acīmredzot radās apstākļi, kuros cilvēkiem kļuva iespējams pāriet no klaiņojoša dzīves veida uz pastāvīgām apmetnēm, jeb, kā saka – kļūt par vietsēžiem. Pareizāk sakot, viena no Neolīta revolūcijas izpausmes formām un rezultātiem bija cilvēku pastāvīga apmešanās vienā noteiktā vietā. Izmaiņas cilvēku dzīves apstākļos visvairāk ietekmēja divi galvenie faktori. Pirmais – pēc uguns apgūšanas, nākamā nozīmīgākā inovācija bija mājdzīvnieku (kazas, aitas, bet vēlāk arī liellopu) pieradināšana. Tā, pirmās aitu audzēšanas pazīmes konstatējamas jau ap 9000. g. pr.Kr. Irākas ziemeļos un citur dienvidrietumu Āzijā. Vēl viena nozīmīga inovācija bija cilvēku un mājlopu pārtikai izmantojamo augu kultivēšanas uzsākšana.
Daudzu gadu laikā zinātnes aprindās bija pieņemts uzskatīt, ka Neolīta revolūcija aizsākās Mezopotāmijas upju ielejās un no turienes tā izplatījās uz citiem Vidējo Austrumu reģioniem, vēlāk arī uz Eiropas dienvidiem un Indiju. Pēdējos gados, izmantojot precīzas mūsdienu metodes (masspektrometriju, radiokarbonu datēšanu u.c.) un starpdisciplināro pieeju atklāts, ka Holocēnā notika radikālākas klimatiskās izmaiņas, nekā pirms tam tika uzskatīts. Paaugstinājās gaisa temperatūra, strauji pieauga nokrišņu daudzums. Tas nozīmē, ka upju ielejās straujāk vairojās bagātīgs savvaļas augu klāsts. Līdz ar to tur bija arī vairāk medījumu, nemaz nerunājot par zvejniecības iespējām. Turpretī kalnu apvidos savvaļas pārtikas resursi bija daudz ierobežotākā daudzumā un tur iedzīvotāji bija spiesti meklēt arvien jaunas iespējas, kā papildināt skopos pārtikas krājumus. Tādēļ vispirms tieši šeit – perifērijā, piemēram, Irānas kalnienē, tāpat jau pieminētajā Transkaukāzā un nevis upju ielejās, kā domā virkne zinātnieku (Robert Braidwood), attīstījās zemkopība, tika pieradināti mājdzīvnieki un izvērsās lopkopība. Tikai pēc tam lauksaimniecības prakse un pieredze izplatījās starp tautām, kas apdzīvoja teritorijas ūdens (lielu upju, ezeru, u.c.) tiešā tuvumā.
No dienvidrietumu Āzijas lauksaimniecība un mājdzīvnieku pieradināšana pakāpeniski izplatījās visos virzienos, kur vien mita cilvēki. Tā, pēc 8000.g. p.m.ē. to jau pazina mūsdienu Turcijas ziemeļu daļā. No šejienes tā nonāca jau Grieķijā, tad tālāk Balkānos un, visbeidzot – izplatījās pa visu Eiropas teritoriju, kur vien to atļāva klimatiskie apstākļi. Klimats zemkopības un lopkopības izplatībai Centrālajā un Rietumeiropā ap 5500.g. p.m.ē. bija jau pietiekami labvēlīgs. Tas sakrita ar klimatisko ciklu, kad gada vidējā temperatūra paaugstinājās, ziemas kļuva īsākas un siltākas, bet vasarās bija pietiekams nokrišņu daudzums.
Arī Baltijas jūras austrumu un rietumu piekraste ap 4500.g. p.m.ē. jau bija apdzīvota, ieskaitot Somu jūras līča ziemeļu un dienvidu piekrastes zonas. Tāpat šajā reģionā bija apdzīvotas upju ielejas – Daugava, Nemuna, Dņepra, Dņestra u.c. Tiesa, šo bieziem mežiem klāto reģionu iedzīvotāji šajā laikā vēl joprojām nodarbojās galvenokārt ar medniecību un zvejniecību. Šeit vispirms bija nepieciešama pāreja uz augstāku tehnoloģisko līmeni, ieviest dzelzs darbarīkus, lai varētu sākties ganību, pļavu un tīrumu atkarošana no biezokņiem.
[izmainīt šo sadaļu] Klimata loma
Daudzu gadu laikā zinātnes aprindās bija pieņemts uzskatīt, ka Neolīta revolūcija aizsākās Mezopotāmijas upju ielejās un no turienes tā izplatījās uz citiem Vidējo Austrumu reģioniem, vēlāk arī uz Eiropas dienvidiem un Indiju. Pēdējos gados, izmantojot precīzas mūsdienu metodes (masspektrometriju, radiokarbonu datēšanu u.c.) un starpdisciplināro pieeju atklāts, ka Holocēnā notika radikālākas klimatiskās izmaiņas, nekā pirms tam tika uzskatīts. Paaugstinājās gaisa temperatūra, strauji pieauga nokrišņu daudzums. Tas nozīmē, ka upju ielejās straujāk vairojās bagātīgs savvaļas augu klāsts. Līdz ar to tur bija arī vairāk medījumu, nemaz nerunājot par zvejniecības iespējām. Turpretī kalnu apvidos savvaļas pārtikas resursi bija daudz ierobežotākā daudzumā un tur iedzīvotāji bija spiesti meklēt arvien jaunas iespējas, kā papildināt skopos pārtikas krājumus. Tādēļ iespējams, ka vispirms tieši šeit – perifērijā, piemēram, Irānas kalnienē, tāpat jau mūsu pieminētajā Transkaukāzā un nevis upju ielejās, kā domā virkne zinātnieku (Robert Braidwood), attīstījās zemkopība, tika pieradināti mājdzīvnieki un izvērsās lopkopība. Tikai pēc tam lauksaimniecības prakse un pieredze varētu būt izplatījusies starp tautām, kas apdzīvoja teritorijas ūdens (lielu upju, ezeru, u.c.) tiešā tuvumā. Šādu atziņu netieši apstiprina arī ziņas par cilvēku izcelšanos, proti, ka pirmo hominīdu dzīves vietas pārsvarā bijušas Austrumāfrikas kalnu apvidos.
Klimata izmaiņas veicināja arī radikālas kvalitatīvas un kvantitatīvas izmaiņas cilvēku populācijā. Zinātnieki lēš, ka pirms 15 tūkstošiem gadu no augu valsts pasaulē varēja pārtikt ne vairāk kā kādi 10 miljoni iedzīvotāju. Izņēmums varētu būt atsevišķi reģioni ar īpaši labvēlīgiem klimata un augsnes apstākļiem kā, piemēram, dienvidrietumu Francija, vai Nīlas upes ieleja. Pēdējā Ledus laikmeta beigās lielākajā daļā teritoriju augu valsts varēja nodrošināt ar pārtiku retas un nelielas cilvēku grupas – ne vairāk par vienu cilvēku uz kvadrātkilometru. Dabiskā iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā, apkārtējās vides dabiskā spēja nodrošināt ar pārtiku cilvēku populāciju sasniedza savu robežu. Nodrošināt sevi ar pārtiku vienkārši pārvietojoties no vienas vietas uz otru cilvēkiem kļuva arvien grūtāk. Tādēļ, lai neciestu badu, tie bija spiesti meklēt efektīvākus pārtikas iegūšanas paņēmienus, dažādot pārtikas veidus.
[izmainīt šo sadaļu] Neolīta revolūcijas izplatīšanās un sabiedrības strukturizācija
Neolīta revolūcijas veidā izpaudās seno civilizāciju attīstība kā ekstensīvā (teritoriālā), tā arī kvalitatīvā ziņā. Ap 8000.g. p.m.ē. Neolīta revolūcija vērojama Ķīnā, bet Amerikas kontinentā jau krietni vēlāk - ap 5400. g. p.m.ē. Pasaules reģionos, kur faktoru (labvēlīgs klimats, auglīgas zemes, derīgie izrakteņi, dabīga infrastruktūra) kombinācija bija vislabvēlīgākā, Neolīta revolūcijas turpinājumā izveidojās augsti attīstītas civilizācijas (Mezopotāmija, Ēģipte, Indija, Ķīna), kuras raksturojās ar daudzām kopīgām attīstības iezīmēm (līdzīgi attīstību veicinoši faktori, saimniecības struktūras, sabiedrības organizācijas formas u.c.). Pārsteidzoši, ka jau šajā civilizācijā mēs iedīglī redzam visus galvenos mūsdienu ekonomikas un politikas (politekonomijas) mehānismus. Tā, bija izveidojusies pilsētu un zemju pārvalde ar skaidri saskatāmiem mērķtiecīgi pārdomātas administrēšanas paņēmieniem, nodokļu politika, likumdošana, specializēta masveida ražošana un tirdzniecība, tika doti un ņemti arī kredīti, bet galvenais saimniecības motīvs bija peļņas gūšana.
Pastāvīgā cīņā par izdzīvošanu norisinājās arī pirmatnējo sabiedrību strukturizācija – arvien sarežģītāka kļuva tās hierarhiskā uzbūve. Tas izskaidrojams ar regulāru nepieciešamību racionēt un pārdalīt ierobežotos resursus (ne tikai pārtiku). Cīņa par izdzīvošanu lielā mērā noteica arī nepieciešamību paplašināt un padziļināt darba dalīšanu un specializāciju. Tas, savukārt, veicināja zemkopības un lopkopības tālāko pilnveidošanos, ļāva tālāk paaugstināties darba produktivitātei un uzkrāt arī zināmus pārtikas pārpalikumus. Šī procesa rezultātā sāka veidoties pilsētas saimnieciskais pamats - amatniecība - aušana, podniecība, izejvielu ieguve, koka un metālapstrāde. Tādējādi pilsētu veidošanās un izaugsme deva spēcīgu impulsu jaunam inovāciju vilnim un otrādi, daudzie, viens otru papildinošie, saimnieciski pielietojamie uzlabojumi dažādās sadzīves jomās vecināja arvien straujāku pilsētu veidošanos.
[izmainīt šo sadaļu] Cilvēku veselība
Izplatīts ir uzskats, ka šīs revolūcijas rezultātā seno cilvēku dzīves apstākļi uzlabojās tik ievērojami, ka strauji sāka palielināties iedzīvotāju skaits, dibinājās un attīstījās pirmās pilsētas - Jērika, Čatalhjujuka (Çatalhöyük), Mohendžodaro (Mohenjo Daro). Tomēr šajā jomā dažādo pētījumu rezultāti ir visai pretrunīgi. Tā noskaidrots, ka daudzos gadījumos pirmatnējie mednieki un augu savācēji bijuši daudz mazāk noslogoti ar rūpēm par izdzīvošanu, nekā nodarbinātie lauksaimniecībā drīz pēc Neolīta revolūcijas. Daži dietologi, kas pētījuši uztura vēsturi atzīmē, ka cilvēku uzturs, kas pārtikuši pārsvarā no savvaļas augiem, bijis daudzveidīgāks un daudz labāk sabalansēts, nekā tiem, kuru pamata barība bijuši lauksaimniecības produkti. P.J.Anstrats kā piemēru min Dienvidāfrikas bušmeņus. Bušmeņi savā pārtikā izmanto aptuveni 223 dažādus dzīvniekus un 85 ēdamu augu sugas. Tie satur daudz vitamīnu un minerālvielas, tādēļ bušmeņu mūža ilgums ir relatīvi garš. Turklāt pieaudzis bušmenis, gādājot pārtiku, dienā pavada apmēram divas stundas. Citiem vārdiem, viņam ir jāstrādā daudz mazāk nekā zemkopim. Tā kā bušmeņi vienmēr atrodas kustībā, viņi ir arī pasargāti no mazāk higiēniskās dzīves ciematos. Tādēļ zemkopji, dzīvojot vairāk saspiesti, ierobežotā teritorijā, neražas gados bija daudz vairāk pakļauti bada draudiem, kā arī dažādām slimībām, nekā klaiņojoši augu savācēji vai mednieki.
Arheoloģiskajos izrakumos atrasto pirmo zemkopju skeletu pētījumi rāda, ka to starpā plaši bijusi izplatīta anēmija (mazasinība), to ķermeņa attīstība bijusi aizkavēta, kas parasti ir nepietiekama vai vienveidīga uztura rezultāts. Dažos gadījumos konstatēts, ka agrīnajās lauksaimniecības sabiedrībās samazinājies vidējais dzīves ilgums salīdzinājumā ar šinī pašā reģionā dzīvojošiem priekštečiem, kuri vēl nepiekopa zemkopību, vai arī tā vēl nebija galvenais pārtikas iegūšanas veids. Lai gan nav jāšaubās, ka Neolīta revolūcija gala rezultātā bija viens no lielākajiem soļiem cilvēces attīstībā, minētie piemēri liek pārvērtēt virkni šīs un citu revolūciju aspektus. Viens no secinājumiem ir, ka kopumā pozitīvām revolucionārām pārmaiņām cilvēces attīstībā, kas radušās būtisku inovāciju rezultātā, ne vienmēr seko tūlītēja dzīves apstākļu uzlabošanās. Arī pašas šīs pārmaiņas bieži vien nav nekas cits kā piespiedu piemērošanās apkārtējās vides apstākļiem, dažādiem faktoriem un ierobežojumiem.
Daži arheologi uzskata, ka runa patiesībā ir par divām dažādām, lai gan savstarpēji cieši saistītām lietām – Neolīta un Urbanizācijas revolūcijām. Šāds uzskats nebūt nav bez pamata. Jau apskatot civilizācijas attīstības faktorus vidējā Akmens laikmetā ir konstatēts, ka attīstības temps strauji pieauga akmens tehnoloģijai ilgstošas evolūcijas ceļā sasniedzot augstu līmeni, kuru raksturo plaša darbarīku un ieroču diferenciācija. Acīmredzot, arī urbanizācijas process varēja izvērsties tikai tad, kad lauksaimniecība bija jau sasniegusi zināmu attīstības pakāpi. Proti, kad pārtikas produktu pārpalikums kļuva stabils un pietiekams, lai varētu padziļināties darba dalīšana un specializācija un sākties maiņas tirdzniecība ar specializētiem produktiem un pakalpojumiem.
