Ražošanas faktori
Vikipēdijas raksts
Ražošanas faktori klasiskās ekonomikas ražošanas teorijā ir produktu ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai nepieciešamie resursi. Izšķir šādus galvenos resursus (faktorus): zeme, kapitāls un darbs. Ražošanas faktori izskaidro ekonomikas funkcionēšanas un attīstības, kā arī vērtības būtību. Šīs teorijas pamatlicēji ir britu ekonomisti Ādams Smits (1723-1790), Dāvids Rikardo (1772-1823) un Džons Stjuards Mills (1806-1873), kā arī vācu ekonomists Kārlis Markss (1818-1883).
No ražošanas faktoru jēdziena ekonomisti XX gs. atvasināja matemātisko ražošanas funkciju, ar kuras palīdzību bija iespējams skaitliski aprēķināt ražošanas rezultātu pie konkrētiem faktoru apjomiem un to kombinācijas. Mikroekonomikā tādējādi modelēja uzņēmuma, nozares vai pat rūpniecības kopumā produkcijas apjomu, bet makroekonomikā tika pētīta nacionālā ienākuma vai iekšzemes kopprodukta apjomu dinamika.
Mūsdienās pie ražošanas faktoriem mēdz pieskaitīt arī uzņēmumu vadītāju kvalifikāciju un prasmi, informāciju, ražošanas organizāciju un tehnoloģisko līmeni un citus faktorus.
