Ļeņins
Vikipēdijas raksts
Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Влади́мир Ильи́ч Улья́нов, Ле́нин, dzimis 1870. gada 10. aprīlī (22. aprīlī pēc jaunā stila) Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas) bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no XX gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Darbība līdz Oktobra revolūcijai
Dzimis Krievijas vidienes provinces pilsētā - Simbirskā (mūsdienu Uļjanovskā) skolu inspektora ģimenē.
1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret caru Aleksandru III. Ļeņins turpināja mācības pašmācības ceļā un 1881. gadā ieguva jurista licenci.
Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms bija Krievijā aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju.
1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja revolucionāri Nadeždu Krupskaju. 1899. gadā tika publicēts viņa darbs Kapitālisma attīstība Krievijā. 1900. gadā Ļeņinam tika ļauts atgriezties no Sibīrijas.
Tūlīt pēc tam Ļeņins izceļoja uz Eiropu, kur viņš sāka organizēt marksistu laikraksta Iskra izdošanu un kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedriem.
1903. gadā, pēc Ļeņina disputa ar citu ievērojamu KSDSP biedru Jūliju Martovu, partija sašķēlās divās frakcijās - radikālajā (boļševikos (lieliniekos)) un mērenajā (meņševikos (maziniekos)).
1907. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somiju, jo politiskais režīms Somijas liekņazistē bija liberālāks nekā pārējā Krievijā. Ļeņins ceļoja arī pa Eiropu, apmeklējot daudzus
sociālistu pasākumus, dažādos laika periodos uzturoties Londonā, Parīzē un, 1. Pasaules kara laikā, Ženēvā. Sākoties karam, pamazām sabruka Otrā internacionāle, jo daudzas Eiropas sociālistu partijas atbalstīja savu valstu valdības kara jautājumā. Ļeņina boļševiki bija viena no nedaudzajām grupām, kas stingri uzstājās no šķiriskajām, nevis nacionālajām pozīcijām.
Pēc cara Nikolaja II gāšanas Februāra revolūcijā, Ļeņins atgriezās no Ženēvas Krievijā. Vēsturnieki uzskata par ļoti ticamu, ka šo Ļeņina soli finansiāli atbalstīja Vācijas valdība, lai novājinātu savu pretinieku - Krieviju. Viņš kļuva par boļševiku līderi un publicēja savas Aprīļa tēzes, kurās runā par Kerenska pagaidu valdības kļūdām un izvirza mērķi gāzt šo valdību un nodibināt proletariāta diktatūru.
1917. gada jūlijā Ļeņinu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem un viņš bija spiests slēpties Somijā.
[izmainīt šo sadaļu] Pēc Oktobra revolūcijas
1917. gada oktobrī boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā izdarīja apvērsumu un pārņēma varu Krievijā (skat. Oktobra revolūcija).
1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (premjerministru). 1918. gada 3. martā tika noslēgts separāts Brestļitovskas miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Krievija izstājas no 1.pasaules kara, tomēr zaudēja ievērojamas teritorijas (mūsdienu Baltijas valstis, Baltkrieviju, Ukrainu). Ļeņins padzina demokrātiski ievēlēto Satversmes sapulci, kurā boļševiki bija mazākumā, un aizliedza citas politiskās partijas. 1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāne veica atentātu pret Ļeņinu, ievainojot to.
Krievijas Pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu. Pēc kara beigām, mēģinot glābt ekonomiku, tika ieviesta Jaunā ekonomiskā politika (neps), kas atļāva ierobežotu privātu uzņēmējdarbību.
Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts. Pēc sirdslēkmes 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas. Ļeņina ceturtā sirdstrieka 1924. gada janvārī izrādījās nāvējoša.
[izmainīt šo sadaļu] Pēc nāves
Ļeņins pēc savas nāves tika iebalzamēts un viņa mūmiju ievietoja mauzolejā Maskavas centrālajā laukumā (Sarkanajā laukumā). Ļeņina mauzolejs kļuva par PSRS centrālo tribīni, no kuras svētkos un citos svinīgos gadījumos valsts amatpersonas sveica iedzīvotājus. Pēc 1991. gada ar dažādu intensitāti noritējušas diskusijas par iespēju Ļeņina ķermeni apbedīt.
Jau tūlīt pēc Ļeņina nāves, izveidojās Ļeņina personības kults. Daudzas pilsētas, rūpnīcas utt. nosauca Ļeņina vārdā. PSRS laikā gandrīz katrā kaut cik ievērojamā pilsētā centrālā iela bija nosaukta Ļeņina vārdā, bet pilsētas centrā bija Ļeņina piemineklis.
[izmainīt šo sadaļu] Galvenās Ļeņina idejas
- Komunistiskajai partijai nav jāgaida Marksa paredzējumu piepildīšanās, bet aktīvi jādarbojas kapitālisma iznīcināšanā. Partijai jābūt disciplinētai un stigri vadāmai.
- Kapitālisms ir iegājis savā pēdējā stadijā - imperiālismā. Tā kā imperiālistiskās varas jau ir sadalījušas pasauli, kari ir neizbēgami, kamēr eksistē kapitālisms.
- Revolūcija nenotiks visā pasaulē vienlaicīgi, bet gan imperiālisma visvājākajā posmā (Krievijā). Pēc tam darbaļaužu vara palīdzēs citu valstu strādniekiem atbrīvoties no kapitālisma.
- Pēc kapitālisma nav iespējama tūlītēja pāreja uz komunismu, būs pārejas posms - sociālisms.
- Nav tādas vispārcilvēciskās morāles, morāle vienmēr ir šķiriska.
- Taktikā varas sagrābšanai visbūtiskākais ir sagrābt komunikāciju infrastruktūru - pastu, telegrāfu, tiltus.
| Priekštecis: Aleksandrs Kerenskis (kā Pagaidu valdības galva |
Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs 1917 - 1924 |
Pēctecis: Aleksejs Rikovs |
