Kanibālisms
Vikipēdijas raksts
Kanibālisms (angl. Cannibalism, kr. Канибализм) - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus.
Cilvēkēšanu dēvē par Antropofāgiju (no sengr. anthropos - "cilvēks", un phagein - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".
Sastopams dažās kukaiņu (atsevišķi zirnekļi, dievlūdzēji u.c.) kā arī zīdītāju sugās (cilvēki, lauvas, peles, polārie lāči, rāpuļi). Nosaukums radies no caniba - kā Bahamu salu iezemieši Kolumbam nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti, kas esot bijuši cilvēkēdāji.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Dzīvnieku pasaulē
Kad lauvu tēviņš izcīnījis bara vadoņa tiesības, viņš bieži vien apēd visus svešos mazuļus un ķeras pie savu pēcnācēju radīšanas, krietni vien nopūlēdamies, lai «viņa» mātītes neapaugļotu citi tēviņi. Valdošā tēviņa izturēšanās bioloģiskā jēga ir acīm redzama: bara pēcnācēji būs ļoti spēcīga vaislinieka radīti. Nežēlīga, bet efektīva dabiskās izlases metode.
Polārlāči, ja izsalkuši, nekavējas apēst svešus mazuļus, ko var izskaidrot ar ierobežotajiem pārtikas resursiem un arī ar dabisko atlasi.
Atsevišķās kukaiņu sugās mātītes pēc pārošanās apēd tēviņus - tie savu bioloģisko funkciju izpildījuši, bet pēcnācēju audzināšanai vairs nav nepieciešami.
[izmainīt šo sadaļu] Cilvēku kanibālisms
Cilvēki, tāpat kā lauvas un polārlāči, ir vienīgie zīdītāji, kas attiecīgos apstākļos apzināti ēd cits citu.
Tradicionālajā homo sapiens sapiens sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām nenoliedzami ir pavisam citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās, kur, tagadējo izturēšanās normu neskarti, dzīvoja t.s. "primitīvie" cilvēki. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa neietilpa dienišķajā uzturā. Šo gaļu nelieto, lai paēstu - cilvēka gaļas ēšana vispirms ir kāda rituāla sastāvdaļa.
[izmainīt šo sadaļu] Eksokanibālisms
Eksokanibālisms daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie tedori un ngarigi nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet sumi, Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.
[izmainīt šo sadaļu] Endokanibālisms
Endokanibālisms būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. Kallati, indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. Daieri, Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, amavaki, humani un pakidaji, tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. Čiribiči savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem ķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.
[izmainīt šo sadaļu] Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Secināja, ka karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm, kas tiem acīmredzami garšo. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi mūsu senči, turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.
[izmainīt šo sadaļu] Kanibālisms civilizētajā sabiedrībā
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.
[izmainīt šo sadaļu] Bibliogrāfija
- Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.
- Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.
- Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505
- Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1
- Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).
- Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).
- Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887
- Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874
- Schaffhausen, «Archiv fur Anthropologie» (т. IV)
- Bergemann, «Die Verbreitung der Anthropophagie» - 1893
- Frazer, «The Golden Rough. A study in comparative Religion» - Л., 1890
- Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998
