Budisma vēsture
Vikipēdijas raksts
Budisms |
---|
Budisma vēsture |
Sidhārta Gautama |
Tripitaka |
Nozīmīgākās skolas |
Teravādas budisms |
Mahājānas budisms |
Tantriskais budisms |
Dzenbudisms |
Mācības pamatjēdzieni |
Samsāra |
Darma |
Karma |
Nirvāna |
Buda |
Bodisatva |
Cēlais astoņposmu ceļš |
Četras cildenās patiesības |
Budisma vēsture attiecas uz laika posmu no V gs. p.m.ē. līdz mūsdienām. Budisms ir uz Sidhārtas Gautamas (apm. 563.-483. g. p.m.ē.) mācību balstīta filozofiska uzskatu sistēma. Tā izveidojās V gs. p.m.ē. Indijā. Budisms ir viena no vecākajām mūsdienās plaši izplatītajām reliģijām. Tās pamatvirzieni ir teravādas budisms, mahājānas budisms un tantriskais budisms.
Pirmo budistu mūku kopienu izveidoja pats Buda pēc apskaidrības sasniegšanas.
[izmainīt šo sadaļu] Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmes
1. padome (3 mēn. pēc Gautamas nāves). Tajā postulēja, ka viss, ko mācījis Gautama, ir absolūts, nemaināms un nepaplašināms. Tika sadalīta Budas mācība, un dažādas mūku grupas to iemācījās no galvas.
2. padome (aptuveni 100 gadus pēc Gautamas nāves). Tajā neapsprieda darmu, bet gan mūku uzvedības principus; vieni uzskatīja, ka otri pienācīgi nepilda budisma rituālus, bet otri – ka Buda nav paredzējis burtisku nosacījumu izpildi. Sākotnējās budistu skolas bieži strīdējās par doktrīnu, taču dalījās tikai tad, ja atšķīrās prakse. Šajā laikā sāka pierakstīt doktrīnu.
3. padome (III gs. pr. Kr.). To organizēja imperators Ašoka, izveidojot oficiālu ortodoksiju, pēc tam to padarīja par savas impērijas oficiālo reliģiju.
4. padome (I gs.). To organizēja imperators Kaniška, to saista ar mahājānas budisma parādīšanos. Teravādas budisms to neatzīst un dažkārt sauc par “ķecerīgo mūku padomi”.
[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfiskā izplatība
Ap I gs. budisms ar tirgoņiem un svētceļniekiem izplatījās no Indijas uz apkārtesošajām zemēm. Rietumos tas sasniedza Arābiju, austrumos – Dienvidrietumāziju, kur pirmās ziņas par budismu parādījās ap 400. g. p. m. ē. Mahājānas budisma būtisks reģionāls centrs kļuva tagadējā Afganistāna, un no turienes tas izplatījās uz Ķīnu, Koreju, Mongoliju un Japānu. 475. gadā indiešu mūks Bodidarma devās uz Ķīnu un tur izveidoja Čana (ķīniski; japāniski: dzen) skolu. Pirmās tūkstošgades laikā ķīniešu mūki devās svētceļojumos uz Indiju.
Kādu brīdi Austrumturkistāna pieslējās nikājas (teravādas) budismam, taču ap 1000. g. tur budismu nomainīja islāms.
Ap 800. gadu vajrajānas jeb tantriskais budisms nokļuva no Indijas Tibetā, kur sākumā pastāvēja līdzās vietējām reliģijām, bet pēc tam tās izspieda. Kāda vajrajānas budisma forma nokļuva arī Japānā, kur to turpina praktizēt arī mūsdienās. Tiek uzskatīts, ka Tibetā ir visprecīzākais mahājānas budisma rakstu kanons.
Joprojām notiek strīdi par to, vai tantrisms sākotnēji izveidojās budismā vai hinduismā. Daudzi uzskata, ka tas sakņojas agrīnajā mahājānas budismā. Citi savukārt uzskata, ka meditatīvas Šivas sektas pastāv jau kopš pirmsvēdu laikiem. Vēl citi domā, ka tantras pirmsākumi meklējami tieši vēdās un upanišadās.
Mahājānas budisms ievērojami paplašinājās līdz ar nokļūšanu Ķīnā, kad ķīniešu valodā tika iztulkoti jau esošie teksti un radīti jauni, lai piemērotos Austrumāzijas filozofiskajai domai. Daudzi jauni budisma teksti radās arī, izveidojoties Japānas un Korejas budismam.
Indijā izplatījās lēni, līdz notika 3. – Ašokas – padome. Pēc tās budisms strauji sāka izplatīties Indijā un citās austrumvalstīs. Ap V gs. tā ietekme samazinājās, lai gandrīz pilnīgi izzustu XII gs. daļēji musulmaņu invāzijas, daļēji – hinduisma atdzimšanas dēļ. Indijā tas tomēr saglabājies, taču Centrālāzijā un Indonēzijā to nomainīja islāms. Ķīnā un Japānā tas plaši sajaucās ar daoismu, sintoismu un konfūcismu. Tibetā saglabājies tantriskais budisms.
Mūsdienās mahājānas budismu daudz praktizē Ķīnā, Japānā, Korejā un Vjetnamā, teravādas – Birmā, Kambodžā, Laosā un Taizemē, vajrajānas – Tibetā, atsevišķās vietās Sibīrijā un Indijā.