Inovācija
Vikipēdijas raksts
Inovācija vai inovatīvā darbība ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Pasaulē nav vienotas inovāciju jēdziena pielietošanas un vienotas ideoloģijas. Tai pašā laikā visai izplatīta ir pamatnostādne, ka straujākā attīstība būs vērojama tikai tajās valstīs, kur inovācijas būs viena no svarīgākajām politiskajām un ekonomiskajām prioritātēm. Tikai produktīvas zināšanas, produktīvu informāciju – tādu, kas transformēta prasmē, iemaņās, un, gala rezultātā – tirgū pieprasītā produktā, var saukt par inovācijām. Zināšanu produktivitāte un inovācijas nosaka arī naudas un citu resursu produktivitāti.
Inovācijai tuvs ir arī šaurāks jēdziens - tehnoloģijas pārnese, kas vairāk attiecināms uz jaunu vai zināmu tehnoloģiju.
[izmainīt šo sadaļu] Inovācijas vēsturē
Vēsture liecina, ka inovatīvie procesi nav norisinājušies vienmērīgi. Atsevišķos laika posmos dažādās saimnieciskās dzīves jomās ticis ieviests liels skaits dažādu izgudrojumu un uzlabojumu, kuru rezultātā ekonomika šajos periodos attīstījusies ļoti strauji. Citos periodos inovāciju bijis mazāk, kādēļ ir bijusi lēnāka ekonomikas attīstība vai pat tās stagnācija. Rezultātā nevienmērīgā inovāciju procesa un citu faktoru dēļ ekonomikā ir vērojamas kvalitatīvi atšķirīgas attīstības fāzes, kas papildus vēl mijas ar tā saucamajiem tehnoloģiskajiem un ekonomiskajiem cikliem.
Par ievērojamākajām inovācijām cilvēces vēsturē var uzskatīt uguns izmantošanu, kas tika apgūta pirms vairākiem simtiem tūkstošiem gadu un zemes apstrādes uzsākšanu un mājdzīvnieku pieradināšanu (Neolīta revolūcija) apmēram pirms 10-12 tūkstošiem gadu.
[izmainīt šo sadaļu] Inovāciju nozīme ekonomiskajā attīstībā
Inovatīva attīstība nozīmē arī lielākas iespējas pārstrukturizēt ekonomiku, arvien palielinot augsto tehnoloģiju nozīmi. Inovatīva attīstība ietver arī prasmi veiksmīgi izmantot citu, industriāli attīstītāku valstu zinātniskos un tehnoloģiskos sasniegumus.
Viens no iemesliem, kādēļ tieši tagad inovācijas tiek uzskatītas par īpašu jaunās ekonomikas pazīmi un sastāvdaļu ir tas, ka ekonomikā inovācijas no vispārēja attīstības faktora ir kļuvušas par vienu no galvenajiem konkurētspējas faktoriem – gan atsevišķu firmu, gan arī nacionālā līmenī. Inovatīvais process vairs nav kaut kas līdzīgs pasīvai atklājumu un izgudrojumu difūzijai tautsaimniecībā, bet gan apzināti plānots un organizēts, nepārtraukts process ar mērķi palielināt darba produktivitāti un darba procesā izmantojamo resursu atdevi, samazināt ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas izmaksas. Rezultātā produkcijas vērtībā būtiski pieaugusi daļa, kas saistīta ar pētījumiem, eksperimentiem, informātiku, mārketingu un citiem nemateriālajiem elementiem.
Kopš piecdesmitajiem gadiem veiktie pētījumi liecina, ka pēdējo 50-100 gadu laikā reālais iekšzemes kopprodukta pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju ekonomiski attīstītajās valstīs ir bijis vidēji ap 1.5% gadā. Turklāt ap 99% no šī pieauguma tempa sasniegts, pateicoties nevis galveno ražošanas faktoru – kapitāla un darbaspēka apjoma, bet gan šo faktoru produktivitātes (atdeves) pieaugumam. Jo augstāku attīstības pakāpi sasniedza mūsdienu ekonomiski attīstītās valstis, jo izteiktāka kļuva inovāciju un tās radītās produktivitātes nozīme.
