Grieķija (Osmaņu impērija)
Vikipēdijas raksts
 |
Osmaņu impērijas valsts iekārta |
|
|---|---|---|
| Osmaņu nams (sultāns) | ||
| Lielvezīrs (1320-1922) Divāns (1586-1908) |
||
| Impērijas valdība (1908 - 1920) | ||
| Skatīt: | Administratīvais iedalījums | |
 |
Osmaņu impērijas vēsture |
||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Periods: | |||||||||
| Uzplaukums (1299–1453) | |||||||||
| Izaugsme (1453–1683) | |||||||||
| Stagnācija (1683–1827) | |||||||||
| Panīkums (1828–1908) | |||||||||
| Gals (1908–1922) | |||||||||
| Skatīt: | |||||||||
|
|||||||||
Grieķijas lielākā daļa bija Osmaņu impērijas sastāvā jau no 14. gs līdz neatkarības proklamēšanai 1821. gadā. Eiropā pirmo reizi Osmaņu turki ienāca 1354. gadā. Bizantijas impērija, kas vairāk kā 1100 gadus bija valdījusi lielākajā daļā no grieķu zemēm, kopš 1204. gada bija stipri novājināta pēc krustnešu veiktās Konstantinopoles izlaupīšanas Ceturtajā krusta gājienā. Pēc bulgāru (1371) un serbu (1389) sakāves Osmaņu impērija turpināja ienākšanu Grieķijā, 1458. gadā ieņemot Atēnas. Grieķi noturējās Peloponēsē līdz pat 1460. gadam un Venēcijas un Dženovas valstis noturējās tikai dažās saliņās. Tomēr jau 1500. gadā gandrīz visa Grieķijas līdzenumi un salas jau bija Osmaņu varā. Grieķijas kalnus Osmaņu impērija atstāja gandrīz neskartus un tur grieķi varēja doties, lai izvairītos no svešās varas. 1571. gadā krita Kipra, bet Venēcija noturējās Krētā līdz 1670. gadam. Vienīgās salas, kas nenokļuva Osmaņu varā bija Joniešu salas, kurās valdīja Venēcija.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Osmaņu vara
Osmaņu varas nostiprināšanās notika uzreiz pēc diviem grieķu migrācijas viļņiem. Pirmajā vilnī piedalījās lielā mērā tikai inteliģence, kas devās prom uz Rietumeiropu un bija galvenie aizsācēji Renesansei. Otrajā vilnī vairāk piedalījās visi grieķi, kas dzīvoja līdzenumos, lai pārceltos uz kalniem, kur Osmaņu administrācijai bija diezgan grūti nostiprināt savu infrastruktūru.
[izmainīt šo sadaļu] Pārvalde
Grieķiju iedalīja sešos sandžakos un katru sandžaku pārvaldīja sandžakbejs, kas bija padots Konstantinopolē esošajam sultānam. Līdz šāda administratīvā iedalījuma ieviešanai pastāvēja milletu sistēma, kas cilvēkus iedalīja, balstoties uz reliģisko piederību. Iekaroto zemi izdalīja Osmaņu dižciltīgajiem, kas zemi ieguva turējumā kā lēņi (timari un ziameti) tiešā sultāna pakļautībā. Zemi nevarēja pārdot vai mantot, jo pēc lēņa nāves tā pārgāja sultāna īpašumā.
[izmainīt šo sadaļu] Reliģija
Sultāns par Grieķu pareizticīgās baznīcas galvu uzskatīja Konstantinopoles ekumēnisko patriarhu, kurš sultāna priekšā atbildēja par grieķu uzvedību visā impērijā. Patriarhs par savu atbildību saņēma visas pilnvaras noteikt visu pareizticīgo sabiedrības dzīvi. Patriarha tiešā pakļautībā palika pareizticīgo tiesas, skolas un baznīcas visā Osmaņu impērijā. Šāda iekārta pareizticīgo mācītājus iecēla par galvenajiem noteicējiem visās grieķu pilsētās un ciemos. Atsevišķās grieķu pilsētās, kā Atēnās un Rodosā, spēkā palika vietējā pašvaldība, bet pārējās pilsētās vietējā pašvaldība tika pakļauta Osmaņu pārvaldniekiem. Dažās vietās, piemēram Mani pussalā un atsevišķās Krētas daļās, valsts pārvalde tika atstāta pilnībā neatkarīga. Otrā pusē — grieķu patriarhi Osmaņu iecietīgo pārvaldes sistēmu uztvēra daudz pozitīvāk nekā Venēciešu katoļu sistēmu, kas tā apdraudēja pareizticīgo baznīcu, kā Osmaņi nekad to nav darījuši. Kad Osmaņu impērija karoja ar Venēcijas katoļiem, pārsvarā visi grieķi bija Osmaņu pusē. Pareizticīgo baznīca nodrošināja grieķu kultūras mantojuma saglabāšanu.
Saskaņā ar islāma likumiem, Osmaņi neprasīja, lai grieķi kļūtu par musulmaņiem. Daudzi grieķi pieņēma islāmu tādēļ, ka nevarēja atļauties uzliktos ekonomiskos apgrūtinājumus. Vairums grieķu kļuva par slēptajiem kristiešiem, jo sabiedrībā bija kā musulmaņi, bet patiesībā sevi uzskatīja par piederīgiem pareizticīgajai baznīcai. Tos grieķus, kas patiešām pārgāja islāmā, pareizticīgie grieķi uzskatīja par turkiem.
Kristieši tika pakļauti vairākām diskriminējošām tiesību normām. Jaunie likumi lika kristiešiem un jūdiem nēsāt atšķirīgus tērpus, kas viņus atšķīra no kaimiņiem. Ne-musulmaņiem bija aizliegts jāt ar zirgu un, ja viņi jāja uz ēzeļa vai mūļa, viņiem bija jānokāpj, ja viņu tuvumā bija musulmanis. Baznīcām aizliedza zvanīt zvanus. Kristiešiem bija jāmaksā augstāki nodokļi nekā musulmaņiem.
[izmainīt šo sadaļu] Nodokļi un bērna ziedošana
Grieķiem papildus bija jāmaksā zemes nodoklis un tirdzniecības nodoklis, bet šos nodokļus dēļ impērijas sliktās administratīvās iekārtas ievāca reti un neregulāri. Ja grieķi bija nomaksājuši nodokļus un nekaitēja sabiedriskajai kārtībai, viņus neviens neaiztika. Grieķiem, tā pat kā citiem ne-musulmaņiem, lai viņi varētu praktizēt savu ticību, bija jānomaksā ticības galvasnauda „žizja”. Ne-musulmaņiem nebija jākalpo obligātajā militārajā dienestā, bet jaunus puišus pievērsa islāmam un tad viņiem bija jāpilda dienests Osmaņu armijā.
Šo metodi sauca par bērnu ziedošanu (devširme, grieķu val. παιδομάζωμα paidomazoma, bērnu savākšana), kad viens no pieciem kristiešu sabiedrības bērniem bija jāaudzina par musulmani un jānodod dienestam Jeničeru korpusā, kas bija elitāra Osmaņu impērijas sastāvdaļa. Šī kārtība, pārsteidzoši, sākumā neradīja nekādus iebildumus, turklāt bija diezgan liberāla, ņemot vērā to, ka Osmaņu impērija bija iekarojusi Grieķiju. Tomēr eksistēja pasīva pretošanās bērnu ziedošanai. Grieķu folklorā ir stāsti par mātēm, kas sakropļo savus dēlus, lai viņus neatņemtu. Jāņem vērā arī tas, ka grieķiem iekļūšana šajā korpusā un, kļūstot par musulmaņiem, deva ļoti lielas izredzes nokļūt augstos valsts amatos — varēja kļūt pat par lielvezīru.
Grieķu pretinieki bērnu ziedošanai un nodokļu sistēmai radīja ļoti graujošas sekas. Piemēram, 1705. gadā Osmaņu valsts amatpersona tika nosūtīta uz Naousu Maķedonijā pēc jauniesaucamajiem Jeničeru korpusā un viņu tur nogalināja grieķu dumpinieki, kas protestēja pret devširme iekārtu. Dumpiniekus nekavējoties sodīja, nocērtot galvas un šīs nocirstās galvas izlika apskatei Tesalonikos. Grieķi ļoti baidījās dot savus puišus bērnu ziedošanai, jo pēc laika viņi atgrieztos kā savas tautas apspiedēji. Grieķu vēsturnieks Paparigopuloss noteicis, ka Osmaņu laikos Jeničeru korpusā pavisam iesaukti aptuveni miljons grieķu.
[izmainīt šo sadaļu] Iedzīvotāji
Grieķijas iekļaušana Osmaņu impērijā atstāja ļoti tālejošas sekas. Ļoti ātri noplaka ekonomiskā aktivitāte, jo tirdzniecība, galvenokārt, tika novirzīta uz Smirnu un Stambulu un samazinājās iedzīvotāju skaits (bet jāņem vērā, ka Osmaņu statistika neuzskaitīja kalnos dzīvojošos grieķus). Valstī uz dzīvi ieradās albāņi, vlahi un bulgāri un Trāķijā iebrauca liels daudzums turku. Kad Spānija sāka ebreju masveida izraidīšanu 1492. gadā, turki viņus uzņēma un izmitināja Tesalonikos, kas kļuva par galveno ebreju centru impērijā. Grieķi palika noslēgtāki un maz komunicējās ar tālāk esošajām apdzīvotajām vietām, jo ar zirgu braukt drīkstēja tikai musulmaņi. Arvien vājāka kļuva grieķu kultūras dzīve un ārpus baznīcas vairums grieķu palika neskoloti. Grieķu valoda ātri sašķēlās dažādos dialektos un arvien vairāk pārņēma dažādus turku vārdus. Arī mūziku un citas grieķu nacionālās kultūras nozares ļoti ietekmēja un mainīja Osmaņu kultūra.
[izmainīt šo sadaļu] Osmaņu impērijas panīkums
Pēc 1683. gada nesekmīgā Vīnes aplenkuma Osmaņu impērija nokļuva vispārējā militārā panīkuma stāvoklī, salīdzinājumā ar kristiešu spēkiem iekšienē, kas noveda pie korupcijas pieauguma, represijām un neefektīvas pārvaldes. Šādas tendences noveda pie iedzīvotāju neapmierinātības un izraisīja nekārtības un atsevišķus dumpjus. Arvien vairākās valsts daļās Osmaņu vara vairs nebija spējīga kontrolēt situāciju un sultāns atsevišķās Grieķijas daļās ieviesa militāro pārvaldi. Tas izraisīja vēl lielāku pretošanos, ekonomisku izolētību un iedzīvotāju dzīves līmeņa strauju krišanos. Nākošā pazīme panīkumam bija zemes pārvaldes sistēmas radītās problēmas, jo tagad iepriekš sultānam piederējušās zemes tagad pārvaldnieki varēja mantot un pārdot. Rezultātā radās bagātnieku slānis un laucinieki arvien vairāk sāka pārcelties dzīvei uz apdzīvoto vietu centriem. Tomēr lauki nepalika pavisam tukši, jo 17. gs no kalniem sāka atgriezties pārējie grieķi.
Tomēr izglītoto un priviliģēto grieķu stāvoklis 17. un 18. gs Osmaņu impērijā kļuva labāks. Impērijas vadība saprata, ka valsts sāk atpalikt no eiropiešiem un tādēļ iesaistīja arvien vairāk grieķus, valsts pārvaldes uzlabošanai. Sākot jau ar 1700. gadiem grieķi sāka pildīt arvien augstākus amatus impērijas augstākajās pārvaldes institūcijās un bagāto grieķu slānis, kas dzīvoja Phanaras rajonā Konstantinopolē, ieguva ļoti lielu ietekmi. Viņu regulārie ceļojumi uz Rietumeiropu deva viņiem arvien jaunas liberālisma un nacionālisma idejas. Tieši Phanaras iedzīvotāju vidū aizsākās Grieķu nacionālā kustība.
Grieķu nacionālismu arī uzkurināja Krievijas imperatores Katrīnas II Lielās sūtītie aģenti, kas lika arvien lielākas cerības iegūt grimstošās Osmaņu impērijas zemes, tai skaitā Konstantinopoli. Tomēr, Krievu-turku kara (1768–1774) laikā grieķi neizmantoja situāciju, lai saceltos pret Osmaņu varu, sagraujot krievu cerības. Kučuka–Kainarži miera līgums (1774) deva tiesības Krievijas impērijai turēt pārstāvi pie sultāna, lai aizstāvētu krievu pareizticīgo tiesības, bet krievi arvien vairāk sāka iejaukties Osmaņu impērijas iekšējās lietās. Šie apstākļi kopā ar jaunajām Francijas revolūcijas (1789) idejām sāka arvien vairāk tuvināt grieķus idejai par nacionālisma kustību.
Grieķija Napoleona karos gandrīz netika iesaistīta, bet viens notikums bija īpaši svarīgs pagrieziens vēsturē. Kad Napoleona I armija ielenca Vīni (1797), viņi arī ieņēma Jonijas salas un šīs salas tika pakļautas Francijai ar autonomijas tiesībām. Tā bija pirmā reize kopš iekļaušanas Osmaņu impērijā, kad grieķi atkal bija valdnieki savās zemēs. Jaunās pārvaldes sastāvā bija arī Džons Kapodistria, kurš vēlāk kļuva par pirmo Grieķijas valsts galvu. Uz valsti arvien biežāk sāka ierasties britu un franču rakstnieki un bagātie rietumeiropieši sāka kolekcionēt grieķu antīkos priekšmetus. Šie „hellēnofīli” vēlāk ieņems nozīmīgu lomu spēku sapulcināšanai, lai atbalstītu Grieķijas neatkarības ideju.
[izmainīt šo sadaļu] Neatkarības karš
1814. gadā Odesā tika nodibināta slepena grieķu nacionālistu organizācija „Draudzīgā biedrība”. Organizācijas biedri izplānoja sacelšanos ar trimdas grieķu bagātnieku atbalstu Lielbritānijā un ASV. Viņi ieguva arī citu eiropiešu un pat krievu simpātijas. Dž. Kapodistria pēc Jonijas salu pamešanas kļuva par Krievijas impērijas ārlietu ministru un kā galvenais vadītājs, plānoja sacelšanos pret Osmaņu varu. 1821. gada 25. martā pareizticīgo bīskaps Patras Germanoss izsludināja nacionālo sacelšanos. Visā Grieķijā sākās vienlaicīgi plānotas sacelšanās. Tā kā Osmaņu pārvalde bija pārsteigta nesagatavota, grieķi pārņēma pilnīgā kontrolē visu Peleponesu un citus reģionus. Tomēr Osmaņu pārvalde ātri atguvās un veica nežēlīgas represijas, īstenojot grieķu masu slaktiņus Kiosā un citās pilsētās. Šāda rīcība nāca tikai par sliktu pašiem turkiem, jo šāda rīcība izraisīja vēl lielāku atbalstu grieķiem no Eiropas valstu puses. Tomēr Lielbritānija un Francija neiesaistījās, jo domāja, ka sacelšanās ir Krievijas īstenota akcija, lai ieņemtu Konstantinopoli. Grieķi nespēja izveidot noturīgu pārvaldi pašu kontrolētajās teritorijās un ātri sāka cīnīties par varu savā starpā. Nebeidzamas kaujas starp grieķiem un turkiem turpinājās līdz 1825. gadam, kad sultāns uz Egejas salām un Peloponesu nosūtīja lielu floti no Ēģiptes.
Nežēlība, ar kādu izcēlās šī ekspedīcija, kā arī dzejnieka Lorda Bīrona nāve lika rietumu valstīm iejaukties šajā konfliktā. 1827. gada oktobrī Navarino kaujā britu, franču un krievu flotes iznīcināja Osmaņu floti. Šis bija neatkarības kara izšķirošais moments. 1828. gada oktobrī Peleponesē franči novietoja savu sauszemes karaspēku, lai izbeigtu turku nežēlīgo izrēķināšanos. Francijas aizsegā grieķi sastādīja jaunu valdību. Tad viņi pārņēma savā varā pēc iespējas lielāku teritoriju, ieskaitot Atēnas un Tēbes un rietumu valstis pārtrauca karadarbību.
1829. gada martā Londonas konference noteica neatkarīgas Grieķu valsts robežas. Grieķi bija sarūgtināti par noteiktajām robežām, bet nespēja pretoties Lielbritānijas, Francijas un Krievijas viedoklim. Saskaņā ar 1832. gada 11. maija konvenciju, Grieķija tika atzīta par neatkarīgu valsti. Kapodistria, kas bija neoficiāls Grieķijas vadītājs kopš 1828. gada, tika noslepkavots. Lai novērstu turpmāku eksperimentēšanu ar republikas valdību, rietumu valstis piespieda noteikt Grieķiju par monarhiju, ieceļot par valdnieku Bavārijas princi Otto. Ar šo piemēru skaidri redzams, ka rietumu valstis brīvi varēja manipulēt ar jebkuru jaunu valsti savās interesēs.
