Jeničeri
Vikipēdijas raksts
Jeničeri (arī Janičāri; Osmaņu turku valodā: يكيچرى, turku valodā: yeniçeri [jenitʃeri], jaunais kareivis); grieķu valodā: Γενίτσαροι (jenitsari); bulgāru valodā: еничари (eničari) vai яничари (janičari); bosniešu valodā: Janjičari; serbu valodā: Јањичари vai Janjičari; arābu valodā: الانكشارية) bija Osmaņu impērijas sultāna sauszemes karaspēks un personīgā apsardze. Karaspēka paveidu ieviesa 14. gs un to iznīcināja 1826. gadā sultāns Mahmuds II.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Jeničeru izcelsme
Sultāns Murads I jaunajā Osmaņu impērijā 1365. gadā dibināja pirmās karaspēka vienības. Sākotnēji šīs vienības sastāvēja no dimmiem (ne-musulmaņi, kas parasti netika iesaukti dienestā), īpaši kristiešu jaunekļiem un kara gūstekņiem.
Šie Jeničeru kājinieki kļuva par pirmo Osmaņu impērijas regulāro armiju, aizvietojot vienības, kas sastāvēja no cilšu gaziem, jo viņi vairs nebija tik lojāli un viņiem ne vienmēr varēja uzticēties.
Pievienojot citas vienības (izņemot kājiniekus), visu Osmaņu regulāro armiju nosauca par kapikuliem (turku valodā: Kapıkulu [kapîkulu]). Nosaukums „jeničeri” bieži tiek lietots, lai apzīmētu kapikulus, bet tas ir neprecīzs apzīmējums, jo jeničeri bija tikai kapikulu kājinieki.
[izmainīt šo sadaļu] Jeničeru svarīgums
Jeničeru korpuss bija svarīgs dažādu iemeslu dēļ. Viņiem bija īpaši formas tērpi, viņiem maksāja algu ar naudu un viņi soļoja īpašas mūzikas pavadībā — mehtera mūzika, kas ir ļoti līdzīga mūsdienu maršiem. Visas šīs iezīmes izcēla Jeničeru korpusu uz visu tā laika armiju fona.
Osmaņu impērija bija pirmā pēc Romas impērijas, kas ieviesa regulāru armiju. Jeničeru korpusu pielīdzināja Romiešu Prētorijas gvardei un nevienā kristiešu armijā nebija līdzīgu formējumu, jo parasti feodālie valdnieki karaspēkus veidoja kara laikā. Jeničeru korpuss bija kā īpaša karavīru ģimene. Viņi dzīvoja atsevišķās barakās un miera laikā pildīja policijas un ugunsdzēsēju funkcijas.
Jeničeri bija īpaši arī ar to, ka viņiem regulāri tika maksāta nauda, jo tajā laikā bija pierasts, ka karaspēkam maksā tikai kara laikā. Jeničeriem maksāja reizi ceturksnī un arī sultāns algas dienā ģērbās Jeničeru formas tērpā un devās uz barakām pēc savas algas kā Pirmās divīzijas ierindnieks. [1]
Jeničeru korpuss kļuva īpaši ievērojams laikā, kad pierādījās, ka kājinieks, kas apbruņots ar šaujamieroci, ir efektīvāks nekā kavalērists, kas bruņots ar zobenu un šķēpu. Jeničeri ļoti agri ieviesa šaujamieročus: jau kopš 15. gs. 16. gs galvenais jeničeru ierocis bija muskete. Jeničeri arī ļoti intensīvi izmantoja rokas granātas un rokas lielgabalus.
Arī īpašā ārējās apgādes sistēma padarīja jeničerus par to laiku modernāko armiju. Jeničeri karā piedalījās kā labi organizēts mehānisms. Osmaņu impērijas armijā bija īpašas atsevišķas vienības un katras uzdevumi bija nošķirti un atšķirīgi: ceļu izbūve un sakārtošana, telšu celšana un nojaukšana, ēdiena gatavošana. Vienība, kuru sauca džebedži (turku valodā: Cebeci [dʒebedʒi]), atbildēja par ieroču un munīcijas piegādi un pārvietošanu. Jeničeru korpusam pašam bija sava medicīnas aprūpes sistēma: viņus visās kaujās pavadīja musulmaņu un jūdu ķirurgi un sanitāri, kas ne tikai rūpējās par savainoto ārstēšanu, bet arī gādāja, lai savainotie tiktu nogādāti uz slimnīcām.
Šī iespaidīgā attīstība un augstais organizētības līmenis bija iemesls tam, ka neskaitāmi ārzemju zinātnieki brauca izpētīt jeničeru korpusu. Tiklīdz visu citu valstu armijas kļuva labi organizētas, nebija iemesla paturēt šādu īpašu parauga armiju un Osmaņu impērijā jeničeru korpusu izformēja. Jeničeru karavīri palika kā Osmaņu impērijas simbols rietumnieku atmiņās.
Mūsdienās, neskatoties uz to, ka Jeničeru korpuss vairs nepastāv, orķestris (mehters) un dažas vienības tiek apmācītas un īpaši uzturētas tūristu izklaides un īpašu ceremoniju vajadzībām.
[izmainīt šo sadaļu] Iesaukšana, apmācības un statuss
Pirmās jeničeru vienības sastāvēja no kara gūstekņiem un vergiem, atlasot katru piekto par pakāpi augstāk. Pēc 1380. gadiem sultāns Mehmeds I jaunus kareivjus ieguva ar īpaša cilvēku nodokļa „devširme” (turku valodā: Devşirme [devʃirme]) ieviešanu. Šis nodoklis attiecās uz ne-musulmaņu puišiem. Sākumā atlase bija nejauša, bet vēlāk tika noteikta īpaša atlases kārtība. Sākumā īpaši tika meklēti tikai grieķi vai albāņi, ņemot vienu puisi no četrdesmit ģimenēm, bet šo attiecību varēja mainīt, ja mainījās nepieciešamība pēc karaspēka. Atlasīti tika tikai 14–18 gadus veci puiši, bet tika ņemti arī 8–20 gadus veci. Vēlāk devširme attiecās arī uz serbiem, bosniešiem un citām balkānu tautām, kā arī tika ņemti puiši no Ukrainas un Krievijas. Jeničeru korpusā pirmais iesaukums līdz devširme sistēmas ieviešanas sākās sultāna Murada III laikā (1546–1595) un iesaukšana tika beigta 17. gs. Pēc tam tika uzņemti tikai brīvprātīgie un pārsvarā musulmaņi.
Jeničerus apmācīja īpaši stingros disciplīnas apstākļos smagā programmā. Apstākļi korpusā līdzīnājās klosterim un viņiem visu dienesta laiku bija jāievēro celibāts un jāpāriet musulmaņu ticībā. Jeničeriem atšķirībā no pārējiem musulmaņiem, bija aizliegts nēsāt bārdu, bet viņi varēja audzēt tikai ūsas. Līdz 18. gs jeničeri stingri ievēroja šos noteikumus, bet, kad viņi tika iesaistīti dažādu citu papildus funkciju pildīšanā, daži noteikumi tika mīkstināti.
Praktisku apsvērumu dēļ, jeničeri pilnībā piederēja sultānam ar nosaukumu kapıkulu (durvju vergs). Viņiem mācīja, ka korpuss ir viņu mājas un ģimene, un sultāns ir viņu tēvs. Tie, kas patiešām bija spējīgi un sekmīgi mācībās, 25 gadu vecumā drīkstēja saukties par jeničeriem. Korpuss mantoja arī visu mirušo jeničeru mantu, kļūstot par ļoti bagātu institūciju.
Jeničeri arī stingri ievēroja dervišu svētā Hadži Bektaša Vali priekšrakstiem. Bektaši kalpoja kā jeničeru kapelāns.
Pateicībā par viņu uzticību un kvalitatīvajiem rezultātiem karā, jeničeriem tika piešķirtas dažādas privilēģijas un labumi. Viņi regulāri saņēma algu un varēja ņemt iekarotos dārgumus un viņu dzīves apstākļi bija daudz augstāki par vidējo, kā arī sabiedrība viņus ļoti augstu cienīja.
Sākotnēji viņiem bija jādzīvo tikai barakās un viņi nedrīkstēja precēties līdz atvaļināšanai, kā arī nedrīkstēja nodarboties ar tirdzniecību. 18. gs vidū viņi izcīnīja tiesības iesaistīties tirdzniecībā, drīkstēja precēties un pieteikt savus bērnus dienestam korpusā. Tikai daži palika dzīvot barakās. Lielākā daļa Jeničeru kļuva par valsts pārvaldes darbiniekiem. Atvaļinātie jeničeri saņēma pensiju un valsts rūpējās arī par viņu bērniem.
[izmainīt šo sadaļu] Jeničeru korpuss
Jeničeru skaits svārstījās no aptuveni 100 līdz vairāk kā 200’000. Jeničeru skaits 14. gs. bija 1’000. Pēc sakāves 1699. gadā skaitu samazināja, bet tad atkal pamazām palielināja, līdz 18. gs. tas sasniedza jau 113’400 karavīrus.
Korpusa pamata vienība bija orta, kuru vadīja čorbači. Visas ortas kopā veidoja Jeničeru korpusu un to sauca par odžak. Sulejmanam I bija 165 ortas, bet laika gaitā skaitu palielināa līdz 196. Sultāns bija augstākais armijas un Jeničeru pavēlnieks, bet par korpusa vadītāju tika iecelts Jeničeru aga (komandieris). Korpuss dalījās trijās nozarēs:
- džemaat, frontes vienības, 101 orta;
- bejliki, sultāna personīgā apsardze, 61 orta;
- sekbans vai serinens, 34 ortas.
Papildus pastāvēja arī 34 adžemi ortas (kadeti).
Pamatā jeničerus paaugstināja, ņemot vērā tikai dienesta ilgumu un vecumu un tikai konkrētās ortas ietvaros. Jeničerus varēja sodīt tikai pašu komandieris. Pakāpju nosaukumiem lietoja virtuves piederumu vārdus, iespējams, lai uzsvērtu, ka viņi ir sultāna padotie.
Pirmajos gadsimtos jeničeri bija izcili bultu strēlnieki, bet tiklīdz bija pieejami šaujamieroči, viņi tos ātri ieviesa. 1529. gada Vīnes aplenkuma liecībās redzams, ka viņus īpaši apbrīnoja par sapu rakšanu. Tuvcīņā viņi izmantoja cirvjus un līkos zobenus. Miera laikā viņi nēsāja tikai rungas vai mačetes, izņemot, ja viņi dienēja uz robežas. Vietējie jeničeri, kas tika nozīmēti pilsētā uz ilgu laiku, tika saukti par jerlijja.
Osmaņu impērija jeničeru korpusu iesaistīja visos svarīgākajos karos, ieskaitot 1453. gada Konstantinopoles ieņemšanu, Ēģiptes Mamluku sakāvi un karus pret Austroungāriju. Jeničerus kaujā parasti vadīja pats sultāns un viņam tādēļ arī pienācās daļa no trofejām.
Jeničeru labā slava auga līdz 1683. gadam, kad sultāns Mehmeds IV atcēla devširme sistēmu, jo korpusā pieteicās dienēt arvien vairāk musulmaņu turki, kas cerēja, ka viņu dēli izveidos lielisku karjeru. Katrs provinces pārvaldnieks gribēja sev vienu jeničeru pulku.
[izmainīt šo sadaļu] Jeničeru sacelšanās
Līdzko jeničeri sāka apzināties savu svarīgumu, viņiem savajadzējās labākus apstākļus. 1449. gadā viņi pirmo reizi sacēlās un pieprasīja lielākas algas, kuras viņiem bez ierunām tika piešķirtas. Viņi bija kļuvuši par spēku, kas nevis aizstāvēja, bet apdraudēja. Jau kopš 1451. gada katrs jaunais sultāns uzskatīja par savu pienākumu paaugstināt amatos visus jeničerus un izmaksāt viņiem lielāku algu. 1566. gadā sultāns Selims II jeničeriem piešķīra tiesības precēties un tas samazināja viņu pilnīgo padotību sultāna dinastijai.
18. gs jeničeri jau bija tik ietekmīgi, ka viņi bija noteicēji valdībā. Viņi varēja mainīt un diktēt politiku un apturēt mēģinājumus modernizēt armiju. Ar pils apvērsumu palīdzību viņi varēja mainīt sultānus kā viņiem patika. Viņi sevi iecēla par zemju īpašniekiem un tirgotājiem. Viņi saviem dēliem padarīja vieglāku pārbaudes un atlases kārtību.
Līdz ar šāda stāvokļa iegūšanu jeničeri kļuva mazāk efektīvi kā karaspēks. Ziemeļos pamazām sāka sarukt Osmaņu impērijas teritorija un jeničeri nemitīgi pretojās armijas modernizācijai un, kad sultāns Osmans II mēģināja izformēt jeničeru korpusu, tie viņu nogalināja.
1807. gadā jeničeru sacelšanās rezultātā no troņa tika gāzts sultāns Selims III, kas mēģināja modernizēt armiju, lai tā līdzinātos Eiropas armijām. Sultāna atbalstītāji nepaguva atgūt varu, kad Mustafa IV jau bija paspējis viņu nogalināt, bet 1808. gadā spēja panākt Mahmuda II nokļūšanu tronī. Kad jeničeri piedraudēja Mahmudu atstumt, viņš pieņēma noteikumus un lika sodīt ar nāvi Mustafa, panākot kompromisu ar jeničeriem.
Grieķu neatkarības kara ietvaros 1810. gada aprīlī jeničeri nodedzināja vairāk kā 2’000 mājas Galatā un 1811. gada pavasarī divi vadi iesaistījās apšaudēs Konstantinopolē.
Mahmuds II centās atrast veidu, kā pavisam tikt vaļā no jeničeriem. Viņu neefektīvā kaujas spēja un regulārā varas ļaunprātīga izmantošana, pretošanās reformām un lielā alga 135’000 karavīriem, no kuriem daudzi nemaz patiesībā nedienēja, bija kļuvusi neizturama.
1826. gadā jeničeri uzzināja, ka sultāns formē jaunu karaspēku. 1826. gada 14. un 15. jūnijā jeničeri Konstantinopolē atkal rīkoja sacelšanos, bet šoreiz lielākā daļa iedzīvotāju un armija bija pret viņiem. Sultāniem uzticīgie sipahi (kavalērija) piespieda jeničerus atgriezties barakās. Uz barakām tika izšautas 15 artilērijas zalves, radot milzīgus postījumus. Izdzīvojušiem piesprieda nāves sodu vai padzina un divus gadus vēlāk Mahmuds II konfiscēja visus jeničeru īpašumus.
[izmainīt šo sadaļu] Jeničeru mūzika
Jeničeru marša mūzika ir īpaša ar tās spēcīgo, bieži spalgo skaņu, kas savienota ar basa bungām, skaļu oboju, trompeti, zvaniem, trijstūri un cimbalām. Jeničeru mūzika stipri ietekmēja vairākus rietumu komponistus, tai skaitā Mocartu un Bēthovenu.
Jeničeru militārais orķestris (mehters) tika atjaunots 1952. gadā un darbojas Stambulas kara muzeja pārziņā. Tas spēlē dažādos svētkos, parādēs un citos svinīgos gadījumos. 2004. gadā jeničeru orķestris ieradās Latvijā sakarā ar turku kapu[2] atklāšanu Cēsīs un muzicēja gan Rīgā pie Brīvības pieminekļa, gan Cēsīs.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Uzuncarsili, Ismail Hakki, “Osmanlı Devleti Teşkilatından Kapıkulu Ocakları: Acemi Ocağı ve Yeniçeri Ocağı” (1988), p. 411-463, ISBN 975-16-0056-1
- ↑ Turku kapi cēsīs, Cēsu tūrisma informācijas centra interneta lapā
