Konstantinopoles krišana

Vikipēdijas raksts

Konstantinopoles aplenkums
Daļa no: Osmaņu impērijas kari Eiropā
Stambulas aplenkums (1499).
Datums 02.05.–29.05.1453. Vieta Konstantinopole Iznākums Izšķiroša Osmaņu uzvara
Dalībnieki
Bizantijas impērija	Osmaņu impērija
Komandieri
Konstantīns XI† Loukas Notaras Džovanni Džustiniani†[1]	Mehmeds II
Spēki
<10’000	80’000[1] – 150’000[1]
Zaudējumi
nezināms	nezināms

Konstantinopoles krišana faktiski bija Bizantijas sagrāve. 1453. gada 29. maijā šo galvaspilsētu ieņēmaOsmaņu sultāns Mehmeds II. Šis datums vēsturē atzīmēts ne tikai kā Bizantijas impērijas pilnīga iznīcināšana, bet arī kā pēdējā Bizantijas imperatora Konstantīna XI nāves diena un tālāka Osmaņu impērijas izplešanās Vidusjūras austrumos un Balkānos. Pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un par tādu palika līdz Osmaņu impērijas sabrukumam 1922. gadā. Pilsētu 1930. gadā Turcijas Republika pārdēvēja par Stambulu (turku valodā: İstanbul).

Satura rādītājs 1 Bizantijas impērijas stāvoklis 2 Sagatavošanās 3 Aplenkums un pēdējais uzbrukums 4 Kaujas iznākums

[izmainīt šo sadaļu] Bizantijas impērijas stāvoklis

Bizantijas impērijas aptuveni 1000 gadu pastāvēšanas laikā Konstantinopoli aplenca vairākas reizes, bet to izdevās ieņemt tikai divreiz. Pirmo reizi pilsēta krita 1204. gadā — Ceturtajā krusta gājienā, bet bizantieši 1261. gadā to atkaroja atpakaļ. Turpmākajos divos gadsimtos novājinātā impērija tika apdraudēta atkal: to pamazām sāka iekarot Osmaņu impērija. 1453. gadā „impērija” bija tikai nelielā teritorijā ap Konstantinopoli un ap Mistras cietoksni Melnās jūras piekrastē.

[izmainīt šo sadaļu] Sagatavošanās

Mehmeds II, kura vecvectēvs Bajezids I jau bija uzbūvējis Bosfora jūras šauruma Āzijas pusē Anatolijas cietoksni (Anadolu Hisarı), uzbūvēja otru cietoksni Konstantinopoles nocietinājumu tuvumā Eiropas pusē, nostiprinot turku ietekmi šajā jūras šaurumā. Galvenā šī cietokšņa priekšrocība bija tāda, ka tas padarīja neiespējamu palīdzības sniegšanu pilsētai no Dženoviešu kolonijām Melnajā jūrā. Šo cietoksni nosauca „Rumas cietoksnis” (Rumeli Hisarı).

Konstantīns lūdza Rietumeiropu palīgā, bet šis palīgā sauciens nepievērsa nepieciešamo uzmanību. Kopš 1054. gada Lielās shizmas (savstarpēja ekskomunikācija starp Romas katoļu un Pareizticīgo baznīcām) rietumu katoļi un austrumu pareizticīgie nespēja atkal apvienoties itāļu un grieķu savstarpējās neiecietības dēļ.

Ja arī Pāvests Nikolass V būtu gribējis palīdzēt, viņam faktiski nebija tādas ietekmes uz rietumu valdniekiem kā domāja bizantieši. Anglija un Francija bija novājinātas Simt gadu karā, spāņu Ibērijas karaļvalstis bija ierautas savstarpējā karā, Vācijas valstis savstarpēji karoja nežēlīgās kaujās un Ungārija ar Poliju bija sakautas Varnas kaujā. Tomēr atsevišķi pulki devās palīgā no tagadējās Itālijas ziemeļu provincēm, tomēr rietumnieku spēki bija nesalīdzināmi vājāki par Osmaņu milzīgo armiju.

Bizantijas armijā pavisam bija 7’000 kareivju, no kuriem 2’000 bija citu valstu algotņi. Pilsētai apkārt bija apmēram 20 km garas sienas (Teodosija mūri — 5,5 km, Zelta raga jūras mūri — 7 km, Marmora jūras mūri — 7,5 km). Šie mūri bija, iespējams, tajos laikos spēcīgākie nocietinājumi pasaulē. Savukārt, Osmaņu sultānam bija ļoti lieli spēki. Kopējais kareivju skaits bija ap 100’000, tai skaitā 20’000 Jeničeru korpusā.

Mehmeds bija sagatavojis arī floti, kas pilsētu ielenca no jūras. Jūras spēkos esot bijuši ap 100 kuģu.

Osmaņi arī bija uzaicinājuši ungāru inžinieri Urbanu, kas bija speciālists lielgabalu izgatavošanā un šādi ieroči tajā laikā bija diezgan jauns ievedums kara tehnikā. Viņš uzbūvēja milzīgu lielgabalu: 8 m garš, 75 cm diametrs, spēj izšaut 544 kg smagu lodi vismaz 15 km attālumā. Arī bizantiešiem bija lielgabali, tomēr tie bija daudz reižu mazāki un tie vairāk kaitēja pašu sienām. Urbana lielgabalam bija arī daži trūkumi: to bija jāpielādē trīs stundas, bija maz ložu un lielgabals esot sabojājies no sava atsitiena sešu nedēļu laikā.

Otrs speciālists, kuru algoja Osmaņi, bija Ciriaco Pizzecolli, kas bija ceļotājs un senlietu kolekcionārs.

[izmainīt šo sadaļu] Aplenkums un pēdējais uzbrukums

Mehmeds II plānoja dot triecienu Teodosija mūriem, kas pasargāja pilsētu no sauszemes uzbrukumiem, jo tā bija vienīgā vieta, kur pilsētu neapskaloja jūra. Armija izveidoja nometni pie pilsētas jau pirmajā pirmdienā pēc Lieldienām (02.05.1453.). Nedēļām ilgi Mehmeda II milzīgais lielgabals šāva pa pilsētas mūriem, bet tas nespēja tos sagraut, jo bija ilgi jāpārlādē un bizantieši pa to laiku jau varēja novērst bojājumu sekas. Tajā laikā Mehmeda II flote centās piekļūt Zelta ragam, bet viņiem tas neizdevās, jo bizantieši bija izveidojuši sprostus. Lai tos apietu, turki pārcēla visus kuģus pa īpašu izbūvētu ceļu gar Galatas pilsētu Zelta raga ziemeļos. Līdz ar to tika pilnībā pārtrauktas piegādes pilsētai no Dženoviešu kuģiem un tas radīja sliktu noskaņojumu bizantiešu armijā. Bizantiešiem nācās pārcelt lielu skaitu aizstāvju no Zelta raga sienām uz tām vietām, kur sāka vājināties aizsardzība.

Turki izdarīja vairākus tiešus triecienus sienām, bet viņus atvairīja ar lieliem zaudējumiem. Tad turki raka tuneļus zem sienām, lai tās varētu uzspridzināt. Liela daļa racēju bija no Serbijas, bet bizantieši paguva paši izrakties līdz viņu tuneļiem un nogalināt uzbrucējus.

Mehmeds II piedāvāja atsaukt aplenkumu par ārkārtēji lielu maksu, kuru, viņš zināja, pilsēta nevarētu samaksāt.

1453. gada 22. maijā tumsā uzausa mēness, apstiprinot pravietojumu par pilsētas krišanu. Pēc četrām dienām pilsētu esot pārņēmusi bieza migla un, kad migla bija izgaisusi, milzīgas uguns liesmas esot pārņēmušas Svētās Sofijas katedrāles kupolu. Visas šīs parādības esot patiesībā bijušas saistītas ar Kuvae vulkāna milzīgo izvirdumu Klusajā okeānā.

29. maijā sākās uzbrukums. Pirmajā uzbrukuma vilnī piedalījās azabi, kas bija slikti apmācīti un trūcīgi bruņoti un viņu mērķis bija nogalināt pēc iespējas vairāk bizantiešus. Otrajā uzbrukumā piedalījās anatolieši, kuri koncentrēja savus spēkus uz Blahernē sienām pilsētas ziemeļrietumos, jo tur bija lielākie bojājumi no lielgabala. Šī sienas daļa bija jaunākā un bija vājāka par pārējām, jo arī krustneši 1204. gadā iebruka tieši tajā vietā. Osmaņi paguva iebrukt, bet diezgan ātri tika atspiesti atpakaļ. Bizantieši arī spēja atvairīt trešo uzbrukumu, kurā galvenokārt piedalījās Jeničeru korpuss. Aizstāvju komandieris bija ievainots un viņa evakuācija no kaujas lauka radīja apjukumu.

Daži vēsturnieki uzskata, ka Kerkoportas vārti Blahernē sienā palika neaizslēgti un Osmaņi ātri atklāja šo kļūdu un Osmaņu karaspēks ar steigu iegāja pilsētā. Konstantīns XI personīgi vadīja pēdējo aizstāvības cīņu un, nometis savu violeto tērpu, pirmais ieskrējis uzbrūkošajā turku pūlī un mira Konstantinopoles ielās tā pat kā citi kareivji.

[izmainīt šo sadaļu] Kaujas iznākums

Mehmeds II apsolīja, ka viņa vienības drīkstēs izlaupīt pilsētu trīs dienas, saskaņā ar senām kara tradīcijām. Kad pirmo reizi pilsētā iebruka turki, tika nogalināti daudzi civiliedzīvotāji, tomēr ļoti ātri tika ieviesta kārtība. Mehmeds lika neaiztikt milzīgo Svētā apustuļa baznīcu, jo tur viņš gribēja, lai atrastos jaunā rezidence patriarham, kurš palīdzēs viņam pārvaldīt padotos kristiešus. Mehmeds jau sākumā nosūtīja īpašu apsardzi svarīgākajām ēkām, jo viņš nevēlējās ienākt pilnīgi iznīcinātā pilsētā.

Armija saplūda Augustejā — lielā laukumā, kas bija pretī Svētās Sofijas katedrālei, kur liels skaits cilvēku bija sapulcējušies, cerot uz Dieva glābiņu pēdējā stundā. Kad bija atvērtas durvis, viss pūlis tika sašķirots pēc viņu vērtības vergu tirgū un vairākus nevērtīgus (vecus vai pārāk jaunus) uzreiz nogalināja. Kareivji cīnijās par bagātiem senatoriem vai glītiem jaunekļiem un jaunavām.

Lai arī Mehmeds II atļāva izvarošanas un laupīšanas, viņš ātri mainīja savu lēmumu pēc tam, kad redzēja, ka diženās celtnes tiek bojātas un aizliedza vardarbību 24 stundu laikā. Diemžēl līdz tam jau liela daļa iedzīvotāju bija izvaroti, nolaupīti vai nodoti verdzībā. No aptuveni 50’000 iedzīvotājiem tikai apmēram puse bija palikuši neskarto, kad Mehmeds izdeva rīkojumu par vardarbības pārtraukšanu.

Iemesls tam, ka tik liels skaits paglābās, bija izdevīgais pilsētas iekārtojums. Turklāt, vairāki bagātākie pilsoņi paši uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas padevās sultāna ģenerāļiem un uz viņiem bija jāattiecina islāma tradīciju noteikumi par brīvprātīgu padošanos.

Šie iedzīvotāji un viņu padotie netika pakļauti vardarbībai un viņus apsargāja Mehmeda īpašais Jeničeru korpuss. Šie pilsoņi arī izpirka vēlāk pārējos pilsoņus no gūsta, kad sultāns bija izsludinājis beigas vardarbībai. Vēlāk šie pilsoņi veidoja īpašas organizatoriskas vienības: milletus.

Tiklīdz pilsēta bija droša, Mehmeds ienāca pilsētā īpašā ceremonijā, kur vietējie iedzīvotāji viņam nesa ziedus.

Mehmeds uzskatīja, ka viņš līdz ar to ir Romas imperatora pēctecis. Sevi viņš nosauca par Romiešu cēzaru (Kayzer-i Rum). Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu. Svētās Sofijas katedrāli pārtaisīja par mošeju, lai arī Grieķu pareizticīgo baznīcu atstāja pilnīgi neskartu un Gennadiusu Skolariusu iecēla par Konstantinopoles patriarhu.

Vairāki grieķi pameta pilsētu un meklēja patvērumu Eiropā, ienesot tur jaunas zināšanas un dokumentus no Grieķu-romiešu tradīcijām, kas vēlāk bija pirmsākums renesansei. Tomēr šī nebija pirmā reize, kad grieķi devās uz Eiropu un tie, kas palika bija uzticīgi Osmaņu impērijas palīgi, bet rietumos viņus uzskatīja par nodevējiem.

Atsevišķi pētnieki uzskata, ka Konstantinopoles krišana ir galvenais notikums, ar ko beidzas Viduslaiki un sākas Renesanse, jo bija iznīcināta vecā reliģiskā kārtība Eiropā un tika uzsākta šaujampulvera un lielgabalu izmantošana karā. Konstantinopoles krišana arī apgrūtināja ierasto tirdzniecību starp Eiropu un Āziju, tādēļ eiropieši tagad bijas spiesti meklēt jaunas iespējas un vēlāk atklāja Jauno pasauli.

Arī mūsdienās vairāki grieķi sakarā ar to, ka otrdienā krita Konstantinopole, šo dienu uzskata par neveiksmīgāko no visām nedēļas dienām.