Mārtiņš Luters
Vikipēdijas raksts

Mārtiņš Luters (*1483. gada 10. novembrī, †1546. gada 18. februārī) bija vācu mūks, mācītājs, teologs, profesors, baznīcas reformu ideologs. Viņa mācība rosināja Reformāciju, tā kļuva par pamatu luterānisma un protestantisma tradīcijām, kā arī lielā mērā Rietumu civilizācijas kultūrvēsturiskai kopībai.
Iespējams, ka viena no pirmajām luterānisma idejām bijusi paša Lutera fundamentālā atklāsme, ka Dievs nav soģis katram kļūmīgam cilvēka solim, kā to parasti interpretēja tā laika baznīca. Tieši otrādi – Dievs ir tas, kurš piedod un atlaiž grēkus, ja tie tiek neliekuļoti nožēloti. Ne svētie tēvi, pat ne baznīca kopumā, bet tikai paša cilvēka patiesa ticība ir nosacījums viņa dvēseles glābšanai. Tieši šādu Dieva būtību un paša cilvēka individuālo attieksmi pret to Luters arī sāka sludināt Vitenbergā (Vācijā), iegūstot šeit vispārēju atzīšanu. No šāda viedokļa pilnīgi absurda vai pat amorāla sāka izskatīties Romas Katoļu baznīcas īstenotā indulģenču tirgošanas politika. Tā drīzāk bija uzskatāma par šaubīgu naudas izspiešanas veidu no cilvēkiem, jo kādēļ gan viņiem būtu jāmaksā par grēku piedošanu, ja Dievs, būdams visžēlīgs to dara tāpat, cilvēkam nožēlojot savus grēkus?
Savus uzskatus un pastāvošās baznīcas kārtības kritiku Luters izklāstīja deviņdesmit piecās tēzēs, kuras viņš 1517. gadā iesniedza Maincas arhibīskapam. Pēdējais tās nosūtīja uz Romu, ar lūgumu aizliegt Luteram par šo tēmu sprediķot. Taču Luteram draudēja daudz nopietnākas nepatikšanas, iespējams, pat nāves sods, ja ne Saksijas hercoga aizstāvība, kurš gan nebija Lutera mācības piekritējs, taču nevēlējās zaudēt slaveno profesoru - vienu no populārākajām un atzītākajām savas hercogistes personībām.
Parādījās populārs Lutera mācības simbolisks apzīmējums – "Luters gāza no troņa pāvestu un tā vietā iecēla Bībeli". Luterānismu sāka atbalstīt arī daļa aristokrātijas, pārsvarā Ziemeļeiropā, jo daudziem nepatika nesamērīgā baznīcas tieksme pēc greznības, bet garīdzniecības morālā degradācija diskreditēja arī feodāļu varu. Līdz ar to kristietība Eiropā Lutera mācības rezultātā izrādījās sašķelta. Romas pāvests bija spiests piekāpties un ne tikai atzīt reliģisko plurālismu, bet uzsākt arī pašas katoļu baznīcas reformēšanu (Kontrreformācija), jo arī Eiropas karaļu un hercogu atbalsts un lojalitāte tam bija svarīgi.