Tritons (pavadonis)

Vikipēdijas raksts

Tritons

«Woyager-2» attēls
Orbitālie parametri
Lielā pusass (rādiuss)	354 800 km.
Ekscentrisms (izstiepums)	0,0000 (ļoti tuva riņķa līnijai)
Orbitālais periods	5,877 dienas
Orbītas slīpums	157° (pret ekvatoru)
Fiziskie parametri
Diametrs	2707 km. (0,4 no Zemes diametra)
Virsmas laukums	23 mlj. km.2
Masa	2,147x1022 kg. (0.00359 no Zemes masas)
Blīvums	2,05 g/cm3
Brīvās krišanas paātrinājums	0,78 м/sek.2 (13 reizes mazāks nekā Zemes)
Rotācijas periods	sinhronizēts (vienmēr pagriezts ar vienu pusi uz Neptūnu
Griešanās ass slīpums	nav
Albedo (virsmas atstarošanas koef.)	0,76
Virsmas temperatūra	34 К (−240°С)
Atmosfēra	0,0015 kPa (70 tūkst. reizes mazāka nekā uz Zemes).
Atmosfēras sastāvs:	Slāpeklis - 99,9 % Metāns - 0,1 %

Tritons (gr. Τρίτων)- lielākais Neptūna pavadonis, kuru atklāja angļu astronoms Viljams Lassels 1846. gadā, tikai 17 dienas pēc Neptūna atklāšanas. Nosaukumu – Tritons ieteica K. Flamarions 1880. gadā, tomēr līdz pat 20.gs. vidum vairāk tika lietots vārds - „Neptūna pavadonis” (otro Neptūna pavadoni atklāja tikai 1949. gadā.). Tritons grieķu mitoloģijā ir jūras dievs.

Tritonam ir īpatnēja orbīta. Tas kurstas pretēji Neptūna rotācijas virzienam, pie tam Tritona orbīta ir ļoti slīpa pret planētas ekvatora un ekliptikas plaknēm. Tas ir vienīgais lielais pavadonis, kas riņķo pretējā virzienā. Vēl viena Tritona orbītas īpatnība ir tāda, ka tā veido ideāli pareizu riņķa līniju (tās ekscentrisms ir ar 16 zīmēm aiz komata).

Tritona diametrs ir 2706 km., kas ir tikai nedaudz mazāks par Mēnesi, un blīvums ir ap 2,07 g/cm³. Tā virsma labi atstaro Saules gaismu, jo klāta ar metāna un slāpekļa ledu. „Voyager” pārlidojuma laikā lielāko dienvidu puslodes daļu klāja polārais ledājs.

Neskatoties uz virsmas temperatūru – 38° K, slāpekļa sublimācijas rezultātā veidojas retināta atmosfēra, kuras spiediens pie pavadoņa virsmas ir līdz 15 mikrobāriem.

Polārā ledāja rajonā novērojamas daudzas tumšas joslas (ap 50). Vismaz divas no tām ir geizerveidīgu izmešu rezultāts (sk. kriovulkānisms), pārējās, iespējams, arī. Slāpeklis, laužoties caur spraugām ledū, izmet putekļu daļiņas līdz 8 km. augstumā, no kurienes tās, laižoties lejā, var izplatīties attālumā līdz 150 km. Šīs joslas vērstas rietumu virzienā, kas liecina par valdošo vēju klātbūtni. Šo izmešu enerģijas avoti un darbības mehanisms pagaidām vēl nav noskaidroti, bet tas, ka tie atrodas platuma grādos, kur Saule atrodas zenītā, liek domāt, ka to iespaido Saules gaisma.

Ekvatora tuvumā pret Neptūnu vērstajā pavadoņa pusē ir atklāti vismaz divi (vai arī vairāki) veidojumi, kas atgādina sasalušus ezerus ar terasēm krastos (līdz 1 km. augstumā). To izcelsme, iespējams, ir saistīta ar cits citam sekojošiem sasalšanas un kušanas periodiem, ikreizi vielas tilpumam samazinoties. Pat tādos apstākļos, kādi ir uz Tritona virsmas, metāna un amonjaka ledus ir nepietiekoši izturīgi, lai noturētu tādas augstumu starpības, tāpēc uzskata, ka terasu pamatā atrodas ūdens ledus. Nav izslēgts, ka paisumu mijiedarbības rezultātā uz Tritona miljardu gadu laikā varētu eksistēt šķidrums.

Uz Tritona atrodami īpatnēji, regulāri ieapaļi veidojumi – ieplaku sistēma, kas nedaudz atgādina „melones mizu”. Tiem cauri iet garas līnijas.

Tritona uzbūve un orbītas īpatnības liek domāt, ka tas radies Koipera joslā kā atsevišķs debess ķermenis (līdzīgi Plutonam), bet vēlāk nonāca Neptūna gravitācijas laukā un kļuva par tā pavadoni. Aprēķini rāda, ka vienkārša satveršana ar Neptūna garavitācijas lauku ir mazvarbūtīga. Pēc vienas hipotēzes, Tritons bija iekļauts dubultā sistēmā, kas palielina satveršanas iespējamību. Pēc citas versijas, Tritons nobremzējās un tika satverts ar gravitācijas lauku tāpēc, ka „aizķēra” Neptūna atmosfēras augšējos slāņus.

Paisuma iedarbības rezultātā Tritona orbīta pakāpeniski kļuva tuva riņķa līnijai, pie tam izdalījās enerģija, kas kausēja pavadoņa dzīles. Virsma sacietēja ātrāk, nekā dzīles, bet pēc tam ūdens ledum pavadoņa iekšienē pamazām sasalstot un izplešoties, virsma pārklājās ar lūzumu zonām. Iespējams, ka Tritona satveršana izjauca pavadoņu sistēmu, kas Neptūnam jau eksistēja. Nereīdas īpatnējā orbīta varētu būt tam par apstiprinājumu.

Pēc kādas hipotēzes, Neptūna un Tritona savstarpējā paisumu mijiedarbība sasilda planētu, tāpēc Neptūns izdala vairāk siltuma nekā Urāns. Tā rezultātā Tritons pamazām tuvojas Neptūnam. Pēc kāda laika tas pāries Roša robežu un sadalīsies sīkās daļās. Tādā gadījumā gredzens, kas izveidosies ap Neptūnu būs lielāks, nekā Saturna gredzens.