Vladimirs Nabokovs

Vikipēdijas raksts

Vladimirs Nabokovs (Владимир Владимирович Набоков, * 1899. gada 22. aprīlī Pēterburgā, † 1977. gada 2. jūlijā Montro) bija nozīmīgs krievu - amerikāņu rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs un literatūrkritiķis.

20.gs. lietratūras vēsturē V.Nabokovam ir īpaša vieta. Viens no iemesliem ir literātu vidū retā divvalodība – viņš līdz augstai meistarībai izkopa gan dzimto krievu valodu, gan angļu valodu, ko prata kopš bērnības, un ko pieņēma kā savu pēc 1940.g. emigrācijā ASV (pasaulē viņš kļuvis pazīstams ar angļu valodā rakstītajiem romāniem). Tāpat jāatzīmē rakstnieka neparasti spilgtā stilistika un izteiksmes līdzekļi. Pasaules slavu Nabokovam atnesa šokējošais un sensacionālais romāns „Lolita” (1955), kur Nabokovs ar satriecošu atklātību aprakstījis pedofīliju.

Nabokova prozai raksturīgas gan tradicionālā reālisma, gan modernisma iezīmes, piemēram, parodija, rotaļāšanās ar valodu, reminiscenses un slēpti citāti. Nabokovs bijis radikāli kritiski noskaņots pret marksismu un freidismu.

Rakstnieks dzimis krievu politiķa ģimenē, 1919. gadā emigrēja no Krievijas. Viņš dzīvojis Kembridžā, Berlīnē, Parīzē, bet no 1940. gada - ASV (1945.g. kļuva par ASV pilsoni), no 1960. - Šveicē.

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Vladimirs Nabokovs dzimis senā, pazīstamā un bagātā aristokrātu ģimenē. Ar saviem senčiem Vladimirs pelnīti varēja lepoties: viņa vecvectēvs bija pazīstams ceļotājs, vectēvs bija justīcijas ministrs, bet tēvs – Pirmās valsts Domes loceklis. Kā jau aristokrātam pienākas, viņš guva teicamu izglītību.

Pēterburgā Vladimirs publicēja pirmos divus dzejas krājumus (1914. un 1918.g.), bet 20 gadu vecumā (1919) kopā ar ģimeni emigrēja no Krievijas. Par bērnību Nabokovs atsaucās kā par laimīgāko posmu mūžā. Došanās projām no dzimtenes viņam bija smaga emocionāla trauma, kas deva spēcīgu radošu impulsu viņa tālākai daiļradei. Varbūt tieši šī apstākļa dēļ viņš kļuva par pārliecinātu kosmopolītu un izteicās, ka tautiskajai piederībai nav nekādas nozīmes.

Uzsācis studijas Kembridžas universitātē Anglijā, viņš, paralēli literatūras studijām, nodarbojās arī ar entomoloģiju (zinātne par kukaiņiem); pētījumus šajā nozarē viņš veica visa turpmākā mūža garumā un tika uzskatīts par ekspertu taureņu jomā. 1922.gadā Nabokovs ieguva bakalaura grādu slāvu un romāņu valodniecībā. Tas, ka viņš kopš bērnības brīvi pārvaldīja ne tikai krievu, bet arī angļu un franču valodas, Nabokovam lietišķi noderēja studiju laikā, kā arī literārajā un zinātniskajā darbā.

Apmeties Berlīnē 1922.gadā, tad 1937.gadā Francijā, Nabokovs publicēja savas poēmas, lugas, stāstus un romānus zem segvārda V.Sirins. 1940.gadā viņš kopā ar sievu un dēlu pārcēlās uz ASV, sāka rakstīt angliski un publicēties ar īsto uzvārdu. 1945.gadā rakstnieks pieņēma ASV pilsonību. Dzīvodams ASV līdz 1959.gadam, paralēli rakstnieka darbam Nabokovs strādāja par pasniedzēju dažādās universitātēs.

Vispasaules slavu rakstnieks ieguva ar romānu „Lolita” (1955), ko uzrakstīja angliski un vēlāk pats pārtulkoja krievu valodā. Tā kā grāmatā aizskarta “aizliegtā tēma” – seksuālas attiecības ar nepilngadīgo, autoram radās nopietnas grūtības ar izdošanu. Pirmo reizi darbs tika publicēts Parīzē 1955.gadā un tikai 1958.gadā – ASV. Grāmata uzreiz izraisīja sensāciju, izsauca neviennozīmīgas kritikas atsauksmes un kļuva par bestselleru. Viena no grāmatas būtiskām īpatnībām ir tā, ka autors neizvirza morālos kritērijus un ideālus, bet ļauj to darīt lasītājam pašam. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc kritiķi uzskata, ka Nabokovs izgājis ārpus krievu literatūras tradīcijām.

Paralēli „Lolitas” rakstīšanai Nabokovs tulkoja angliski A.Puškina „Jevgēņiju Oņēginu” (1950–1957, izdots 1964) un sarakstīja tam plašus komentārus. Tāpat viņš ir tulkojis „Stāstu par Igora pulku” un F.Tjutčeva dzeju.

Rakstnieka literārais stils izceļas ar izsmalcinātību un dzejiskumu, tam raksturīga ārkārtīgi spilgta un tēlaina valoda, kas piesātināta ar neskaitāmām asociācijām un jēdzienisko daudzslāņainību. Viņa darbos brīvi izmantoti gan reālisma, gan modernisma literārie paņēmieni. Apbrīna vērta ir rakstnieka erudīcija un novērošanas spējas, prasme negaidīti izgaismot ikdienišķās dzīves detaļas, pārvēršot tās par spilgtiem iespaidiem. Būdams principiāls individuālists, Nabokovs ironiski attiecās pret jebkādiem masu psiholoģijas pētījumiem un globālām idejām (marksismu, freidismu u.c.). Kaut arī viņš noliedza Z.Freida idejas, rodas iespaids, ka savos sižetu un varoņu uzvedības un pārdzīvojumu psiholoģiskajos izklāstos Nabokovs stāv diezgan tuvu psihoanalīzei un izmanto tās metodes.

1959.g Nabokovs pārstāja nodarboties ar akadēmisko darbu, pārbrauca uz Šveici un pilnīgi pievērsās literatūrai. Miris 1977.gada 2.jūlijā 78 gadu vecumā.

[izmainīt šo sadaļu] Ievērojamākie darbi

Bērnība (Детство, 1922), poēma.
Kalnu ceļš (Горний путь, 1923), dzejas krājums
Mašeņka (Машенька, 1926)
Kungs, dāma, kalps (Король, дама, валет, 1928)
Lužina aizsardzība (Защита Лужина 1930, latv.1989) [R.: Liesma, 1989. 222 lpp.], romāns
Smiekli tumsā (Смех во тьме, 1932)
Varoņdarbs (Подвиг, 1933)
Kamera obskūra (Камера обскура, 1932)
Izmisums (Отчаяние, 1936)
Uzaicinājums uz nāvessodu (Приглашение на казнь, 1938), romāns antiutopija
Dieva dāvana (Дар, 1938), romāns
Sebastjana Naita patiesā dzīve (The Real Life of Sebastian Knight, 1941)
Nikolajs Gogolis (Николай Гоголь, 1944), eseistika
Ārlaulības zīmē dzimušie (Bend Sinister, 1947), pirmais ievērojamais Nabokova darbs angliski
Citi krasti (Другие берега, 1954), autobiogrāfisks romāns
Lolita (1955, autora tulkojums krieviski 1967, latviski 1992), slavenākais un izcilākais Nabokova darbs. Psiholoģisks romāns ar erotikas elementiem, kurā galvenais varonis ārkārtīgi dziļi rokas pa savas dvēseles tālākajiem nostūriem, cenšas izprast savu seksualitāti (šajā gadījumā tā ir vērsta uz mazām meitenēm 9 līdz 13 gadu vecumā, ko autors apzīmēja ar paša izdomātu vārdu nimfete), tādējādi likdams arī lasītājam iedziļināties savās tieksmēs, attieksmē pret morāles normām un sabiedrības pieņēmumiem. Tas viss panākts ne tikai ar neparasto sižetu, bet arī ar burvīgi skaisto valodu. No A.Bitova recenzijas: Lai kā jūs attiektos pret šo grāmatu pēc pirmās izlasīšanas, jūs ne vien reiz vien atcerēsieties to – un grāmatu un meiteni – it kā būtu apdedzinājis ar vārošu ūdeni aukslējas. Iedomājieties par autoru dievinot un neieredzot viņu: kā iespējams uzrakstīt kaut ko tādu?! 1962.g. romānu ekranizēja režisors Stenlijs Kubriks, scenāriju uzrakstīja pats Nabokovs. Jaunāks ekranizējums ir režisora Adriana Laina filma (1997), kas ir stipri jutekliskāka par pirmo ekranizējumu.
Pnins (Pnin, 1957), romāns par garīgi apdāvināta vienpatņa bezcerīgi traģisku kolīziju
Blāvā uguns (Pale Fire, 1962)
Runā, atmiņa! (Speak Memory. An Autobiography Revisited, 1966), memuāri
Ada (Ada or Ardor: A Family Chronicle, 1969), romāns: interteksts, visdažādāko literāro tradīciju sajaukums. Tiek uzskatīts par ievadu postmodernisma literatūrā ar tās izteiktajām parodijas iezīmēm
Caurspīdīgās lietas (Transparent Things, 1972)
Krievu skaistule un citi stāsti (A Russian Beauty and Other Stories, 1973)
Noteikti viedokļi (Strong Opinions, 1973)
Paraugieties uz arlekīniem! (Look at the Harlequins!, 1974)