Babilona
Vikipēdijas raksts
Mezopotāmijas līdzenuma vidusdaļā, kur Eifrata un Tigra saplūst vistuvāk, apmēram 75 kilometrus uz dienvidiem no mūsdienu Bagdādes, 3. gadu tūkstotī pr.Kr. bija izveidojusies neliela pilsēta – Babilona jeb Bābele (saukta arī par "Dieva Vārtiem"). Babilona izrādījās svarīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā. Tādēļ tā drīz vien kļuva par galveno Mezopotāmijas saimniecisko, bet vēlāk arī Babilonijas valsts politisko centru.
Babilonija bija daudz noturīgāka civilizācija par tās priekšteci - Šumeru - tā pastāvēja no 18. līdz 6. gadsimtam p.m.ē. Babilonija attīstīja tālāk Sargona iedibināto absolūto monarhiju, kā arī izveidoja unikālu likumdošanas, tiesu un izpildvaras aparātu. Saglabājies arī Babilonijas likumu krājums (pirmie rakstītie likumi parādījās vēl šumeru laikā), kas izstrādāts 18. gadsimtā p.m.ē. un kuru vēsturē pazīst kā Hammurapi (viens no Babilonas valdniekiem – 1792.-1750.g. p.m.ē.) likumus. Kopumā Hammurapi kodekss aptvēra apmēram 300 šumeru un akadiešu likumus.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Babilonijas sasniegumi
Tā kā Babilonija bija galvenokārt pilsētu valsts, tajā izveidojās arī labi organizēta pilsētu pārvaldes administratīvā sistēma ar pilsētu mēriem un padomēm (domēm). Likumi un valsts pārvaldes organizācija acīmredzot bija tie jaunievedumi, kuri nodrošināja Babilonijas ilgspēju – tā gandrīz nemainītā veidā pastāvēja 12 gadsimtus. To gandrīz pilnībā, kā arī lielā mērā Babilonijas kultūru kopumā pārņēma kaimiņvalsts Asīrija.
Babilonijā pastāvēja arī skolas. Tajās galvenokārt tika mācītas praktiskas iemaņas un zināšanas. Piemēram, saglabājusies šumeru valodā rakstīts zemkopja almanahs, kas saturēja detalizētus zemes kopšanas padomus, ieskaitot lauku apūdeņošanu, graudu vētīšanas paņēmienus u.c. Līdz ar to jāatzīmē, ka bija parādījies vēl vien civilizācijas attīstību noteicošs faktors – zināšanas un zināšanu vadība, kura nozīme tālākā laika gaitā arvien vairāk pieauga.
Babilonijas amatnieki bija labi meistari daudzās tehnikas un tehnoloģijas jomās. Tie bija apguvuši metalurģiju, audumu balināšanu, krāsošanu, krāsu un pigmentu izgatavošanu, kosmētiku, parfimēriju, farmāciju u.c. Babilonijas ārsti izdarīja ķirurģiskas operācijas un pat Hammurapi likumu krājumā vairāki paragrāfi veltīti ķirurģijai. Valdnieka Nebukadnecara II valdīšanas laikā tika uzbūvēts gan Babilonas galvenajam dievam Mardukam veltītais Esagila templis, gan templim blakus esošais zikurāts Etemenanki, Bībelē dēvēts par Bābeles torni, gan viens no septiņiem pasaules brīnumiem – Babilonas gaisa dārzi.
Kopš Hammurapi valdīšanas beigām ap 1750.g. p.m.ē., līdz 539.g. p.m.ē., kad Babiloniju pakļāva Persija pagāja vairāk kā 1200 gadu. Šajā ilgajā laikā Babilonijas sociālā struktūra, saimnieciskā organizācija, māksla, literatūra, reliģiskie ticējumi sasniedza augstu attīstības pakāpi. Tai pat laikā, neskatoties uz to, ka tajā dažādos laika posmos dominēja dažādas tautas un valdnieki, tā saglabāja savu sākotnējo šumeru kultūras mantojumu.
[izmainīt šo sadaļu] Noriets
[izmainīt šo sadaļu] Krīze
Pēc Hammurapi nāves varas un saimnieciskā uzplaukuma centrs no senajām šumeru zemēm sāka arvien vairāk novirzīties uz ziemeļiem. Tas lielā mērā izskaidrojams ar tehnisko progresu un jaunievedumiem dažādās dzīves jomās, kas ļāva veiksmīgi piemēroties apkārtējās vides apstākļiem arī ārpus auglīgajām upju ielejām. Sākotnēji šo procesu izmantoja heti, kuri trešā gadu tūkstoša p.m.ē. pēdējā ceturksnī attīstīja spēcīgu valsti, kas aptvēra lielu Anatolijas pussalas daļu. Labi nostiprinājušies, viņi uzsāka vairāku gadsimtu ilgu ekspansiju, līdz ap 1700. g. p.m.ē. hetu rokās bija nonākušas plašas zemes no Sīrijas līdz pat Melnai jūrai. Šajā laikā Babilonija jau bija stipri novājināta. Tās teritorija bija sarukusi līdz senās Akadas robežām un spēcīgākajiem kaimiņiem tā vairs nelikās īpaši pievilcīga. Tādēļ heti vienā no savām militārajām ofensīvām iebruka Babilonā izpostīja un drīz to pameta likteņa varā. Pēc postošā hetu reida Mezopotāmija četrus gadsimtus pēc kārtas bija kā caurstaigājams pagalms, kur viena pēc otra iebruka dažādas tautas un klejojošas ciltis, kas cīnījās savā starpā par ietekmi, pakāpeniski, 13.-12. gadsimtu p.m.ē. laikā sadaloties divās atšķirīgās nometnēs – divās valstīs – Babilonā un Asīrijā.
[izmainīt šo sadaļu] Atdzimšana
Tomēr tā vēl nebija šumeru radītās civilizācijas bojāeja. Nebukadnecara II laikā Babilonija piedzīvoja atdzimšanu. Turklāt tā ne tikai atdzīvojās, bet sasniedza arī augstāko ekonomiskās un politiskās varenības virsotni. Nebukadnecars II sīvās kaujās ar Ēģiptes karaspēku 605.g. p.m.ē. atkaroja Sīriju, ko tā bija sagrābusi pirms četriem gadiem, kad Asīrija jau bija jukās. Sīrijas atgūšana bija ekonomiska nepieciešamība, jo tā rezultātā kļuva iespējams atjaunot kādreizējos Mezopotāmijas tradicionālos tirdzniecības ceļus uz stratēģiski svarīgo Vidusjūras austrumu piekrasti un tālāk uz Mazāziju. Arī skiti tika padzīti no Mezopotāmijas un atspiesti atpakaļ to sākotnējā teritorijā – Dienvidkrievijas stepēs.
Ilgstošajā Nebukadnecara II valdīšanas laikā (605.-562.g. p.m.ē.) Mezopotāmija piedzīvoja arī jaunu kultūras uzplaukumu. Tika pārbūvēti un būvēti jauni tempļi, sabiedriskas celtnes, attīstījās pilsētas. Nebukadnecars II lika uzcelt arī vienu no septiņiem antīkās Pasaules brīnumiem – Babilonas (Semiramīdas) gaisa dārzus - šo brīnumu viņš veltīja savai mīdiešu (pēc citiem avotiem - persiešu) sievai - Amitijai. Nebukadnecara valdīšanas laiks bija Mezopotāmijas atvasara – šīs senākās šumeru iedibinātās Tuvo Austrumu civilizācijas augstākais punkts, pēc kura visa tālākā tās vēsture līdz pat mūsdienām ir vērtējama kā noriets un pagrimums.
[izmainīt šo sadaļu] Sabrukums
Jau tūlīt pēc Nebukadnecara II nāves, 539.g. p.m.ē. Babiloniju sāka pārvaldīt visai mazspējīgi, egoistiski valdnieki, kas daudz vairāk bija norūpējušies par savu personīgo labklājību, nekā par valsti. Sekas nelika ilgi gaidīt un drīz vien Babiloniju iekaroja Persija. Patiesībā tā pat neiekaroja – Babilonijas zemju valdnieki un pilsētu gubernatori vairumā gadījumu gluži vienkārši padevās persiešiem. Šeit gan lielu lomu spēlēja persiešu valdnieks Kīrs Lielais, kurš bija ne tikai izcils karavadonis, bet arī tālredzīgs politiķis, organizators un labs diplomāts.
Neskatoties uz bēdīgo iznākumu, šumeru civilizācijas un Babilonijas sasniegumi atstājuši dziļu ietekmi uz vēlāko Eiropas antīko pasauli, it sevišķi grieķu, bet no tās arī uz vēlāko Senās Romas kultūru. Šumeru un Babilonijas ietekme acīmredzama Homēra darbos, grieķu matemātiķa Eiklīda teorēmās, kā arī astronomijā, astroloģijā un daudzās citās dzīves jomās.
