Indija

Indijas Republika ir Āzijas valsts, kas aizņem lielāko daļu no Indostānas pussalas. Tā ir otrā lielākā valsts pasaulē pēc iedzīvotāju skaita - Indijā dzīvo vairāk nekā miljards cilvēku, un šajā teritorijā runā vairāk kā 1600 dažādās valodās. Indijas IKP pirktspējas paritātes cenās ir ceturtais lielākais pasaulē.

[izmainīt šo sadaļu] Nosaukums

Starptautiski lietotais nosaukums Indija (angliski: India) ir atvasināts no Sindhu, Indas upes nosaukuma. Otrs valsts oficiālais nosaukums, kas atzīts Indijas konstitūcijā, ir Bharat. Bharat ir sena Hindu karaļa vārds un nozīmē zināšanu meklētājs. Dažreiz tiek lietots arī trešais nosaukums Hindustāna (Hindu zeme).

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

[izmainīt šo sadaļu] Pirmsvēsture un agrīnā Indija

Senākās zināmās cilvēku pēdas ir akmens apmetnes Bhimbetkā, Madhya Pradesh štatā, kas ir aptuveni 9000 gadus vecas. No 2600.g. p.m.ē. līdz 1900.g. p.m.ē. uzplauka Indus Ielejas kultūra, kas ir viena no senākajām zināmajām kultūrām. Ap 1500. g. p.m.ē. Indijā iebruka āriešu ciltis no Centrālāzijas. Šo divu kultūru mijiedarbība radīja Hinduismu.

Pirmajā gadu tūkstotī p.m.ē. Indijā izveidojās daudzas augsti attīstītas karaļvalstis. Uzplauka māksla, matemātika, astroloģija, filozofija un tehnika. Radās budisma un džainisms reliģijas. 326 g. p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs iekaroja ziemeļrietumu Indiju.

[izmainīt šo sadaļu] Viduslaiku Indija

Mūsu ēras 8. gadsimtā sākās musulmaņu iebrukumi Indijā- 13. gadsimtā iebrucēji no Vidusāzijas izveidoja Deli sultanātu. 1526.g. Timurīdu (mongoļu) dinastijas pēctecis Baburs sakāva Deli sultānu un radīja Mogulu dinastiju, kuras kontrolē nākamā gadsimta laikā nonāca lielākā daļa Indijas. Mazāka islama ietekme bija Dienvidindijā, kur turpināja valdīt hindu karaļi. 17.gs. vidū Indijas vidusdaļā izveidojās Maratu impērija.

[izmainīt šo sadaļu] Koloniālā Indija

1510.g. Vasko da Gama izveidoja pirmo portugāļu tirdzniecības apmetni tagadējā Goa provincē. Portugāļiem sekoja franči, briti un citu Eiropas valstu pārstāvji, izveidojot vairākus atbalsta punktus gar Indijas krastu. 1617.gadāBritu Austrumindijas kompānijai izdevās saņemt no Mogulu imperatora īpašu labvēlības statusu tirdzniecībai. 18.gs. vidū Austrumindijas kompānija pakļava Bengāliju, 19.gs. sākumā pēc Trešā Angļu-Maratu kara, pievienoja bijušās Maratu impērijas teritorijas. 19.gs. vidū kompānija tiešā vai pastarpinātā veidā (caur vietējiem valdniekiem) kontrolēja lielāko daļu Indijas. 1857.g. liela daļa Britu Austrumindijas kompānijā dienošo indiešu karavīru sacēlās pret britu varu. Sacelšanās tika apspiesta un 1858.g. Indija tika oficiāli pasludināta par Lielbritānijas koloniju. Kā Lielbritānijas kolonija, Indija piedalījās abos pasaules karos Lielbritānijas pusē.

Vairākus gadu desmitus Indijā pastāvēja aktīva neatkarības kustība. Viens no tās ietekmīgākajiem vadītājiem bija Mahatma Gandijs. 1942. gadā viņš uzsāka nepakļaušanās kampaņu. Lielbritānija sākotnēji mēģināja to apspiest, bet pēc tam piekrita piešķirt Indijai neatkarību. Domstarpības starp musulmaņiem un hinduistiem noveda pie divu valstu: Indijas un Pakistānas dibināšanas 1947.g. 15. augustā.

[izmainīt šo sadaļu] Neatkarīgā Indija

1950. g. 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku. Džavarharlals Neru kļuva par pirmo Indijas premjerministru. Neru valdības laikā notika divi kari starp Indiju un Pakistānu par Kašmiras provinci un viens karš ar Ķīnu. Indija kļuva par vienu no Nepievienošanās kustības dibinātājvalstīm. Neru ekonomiskajā politikā bija jūtama sociālistiska ievirze. Pēc Neru nāves 1964. gadā, viņa vadītā Indijas Nacionālais Kongresa partija saglabāja lielu ietekmi un, ar nelieliem pārtraukumiem, vadīja valdību līdz 1996. gadam. Starp Indijas premjerministriem šajā laikā bija Neru meita Indira Gandija un viņas dēls Radživs Gandijs.

1971.g. Indija iesaistījās vēl vienā karā ar Pakistānu. Šī karā rezultātā no Pakistānas austrumdaļas izveidojās neatkarigā Bangladešas valsts. 1975.g., premjerministre Indira Gandija izsludināja ārkārtas stāvokli. Daudzi viņas politiskie pretinieki tika arestēti. Ārkārtas stāvoklis tika pārtraukts 1977. gadā. 1984.g. Indiru Gandiju nogalināja viņas miessargi, kas bija saistīti ar Sikhu seperātistu grupu.

1990-to gadu sākumā Indija sāka atkāpties no sociālistiskas ekonomiskās politikas. Pastiprinājās Hindu nacionālisms. 1992.g. decembrī Hindu nemiernieki izpostīja Babri Masjid mošeju. Tam sekoja musulmaņu atriebība un sadursmes starp hinduistiem un musulmaņiem visā Indijā. 1990-to gadu beigās pie varas nāca Bharatiya Janata Partija (BJP), konservatīva Hindu partija. Tās vadībā Indija veica kodolizmēģinājumus, uzspridzinot 5 atombumbas 1998. gadā. 2004. g. vēlēšanās pie varas atgriezās Indijas Nacionālais Kongress.

[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfija

Indijas karte

Indija robežojas ar Pakistānu, Ķīnu, Mjanmu, Bangladešu, Nepālu and Butānu. Uz dienvidiem no Indijas atrodas Indijas okeāns.

Indijas paši ziemeļi atrodas Himalaju kalnos. No tiem uz dienvidiem ir auglīgais Indas-Gangas līdzenums. Rietumindijā, pie Pakistānas robežas, atrodas Tāras tuksnesis. Indijas dienvidos atrodas Dekas plakankalne, kas aizņem lielu daļu no Indostānas pussalas un divi kalnu masīvi, Rietumgatu kalni un Austrumgatu kalni, kas atdala Dekas plakankalni no Indijas okeāna.

Indijas galvenās upes ir Ganga, Brāmaputra, Jamuna, Godavari, Krišna un Inda.

Indijā ir 3 atšķirīgi gadalaiki: ziema, vasara un musonu gadalaiks. Ziema sākas novembrī. Ziemai raksturīgs sausums un relatīvi zemākas temperatūras (dienā no 12-18 C Deli līdz 30 C Indijas dienvidos, naktī no 2-6 C Deli līdz 20 C dienvidos). Martā ziemu nomaina vasara, ar ļoti karstu un sausu laiku. Maijā dienas temperatūra lielā daļā Indijas sasniedz 40 C. Jūnijā vasaru nomaina musonu vēji, kas atnes specīgas lietusgāzes un nedaudz vēsāku laiku.

[izmainīt šo sadaļu] Iedzīvotāji

Pēc iedzīvotāju skaita, Indija ir otrā lielākā valsts pasaulē. Vienīgā valsts, kurā ir vairāk iedzīvotāju, ir Ķīna. Lielākās pilsētas ir Mumbai (Bombeja), Deli, Kolkata (Kalkuta) un Čennai (Madrasa).

Indijas iedzīvotāji runā aptuveni 700 valodās. Visvairāk indiešu dzimtās valodas ir Hindi (180 miljoniem jeb 17% no visiem indiešiem), bengāļu (67 miljoniem jeb 7%), telugu (66 miljoniem jeb 6%), marati (65 miljoniem jeb 6%) un tamilu (59 miljoniem jeb 6%). Saskaņā ar Indijas konstitūciju, galvenā valsts valoda ir Hindi. Kā otra valsts valoda tiek lietota angļu valoda. Kad Indija ieguva neatkarību, tika plānots angļu valodas lietošanu līdz 1955. gadam pārtraukt un pāriet uz Hindi kā vienīgo valsts valodu. Šis plāns sastapās ar pretestību no to indiešu puses, kam Hindi nav dzimtā valoda un angļu valoda joprojām tiek plaši lietota. 18 citas valodas tiek lietotas kā valsts valodas dažādos reģionos.

Vairākums indiešu ir hinduisti (83%). 13% iedzīvotāju ir musulmaņi un 3% ir kristieši. Kā valsts svētki tiek atzīmēti visu trīs reliģiju svētki.

[izmainīt šo sadaļu] Valsts iekārta

Indija ir demokrātiska republika. Valsts galva ir prezidents, kuru ievēl uz 5 gadiem netiešās vēlēšanās. Prezidenta funkcijas ir galvenokārt reprezentatīvas. Indijas parlaments sastāv no divām palātām: Štatu padomes (Rajya Sabha) un Cilvēku padomes (Lok Sabha). Parlaments ieceļ premjerministru, kurš sastāda valdību.

Indija ir federāla valsts, kas sastāv no 28 štatiem un 6 "savienības teritorijām" (kuras tieši pārvalda centrālā valdība). Galvaspilsētai Deli ir īpašs statuss.

[izmainīt šo sadaļu] Ekonomika

Indijas iekšzemes kopprodukts ir 515 miljardi $ (2.695 triljoni $ pirktspējas paritātes cenās). Tas ir 11. lielākais pasaulē (4. lielākais pirktspējas paritātes cenās). Tā kā iedzīvotāju skaits arī ir ļoti liels, ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir diezgan zemi. Pasaules Bankas 2002. gada pētījumā Indija ieņem 159. vietu pasaulē pēc ienākumiem uz vienu cilvēku reālajās cenās un 145. vietu pirktspējas paritātes cenās, starp 208 valstīm.

Aptuveni 60% iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā, kas dod 25% no iekšzemes kopprodukta. Rūpniecība un pakalpojumu sfēra dod 25% un 50% no IKP.

Pēc neatkarības iegūšanas, Indijas ekonomika tika veidota sociālisma ideju ietekmē. Tika nacionalizēti komunikāciju, aviācijas un banku sektori un ierobežota konkurence daudzos sektoros. 1991. gadā valdība uzsāka ekonomiskās reformas, samazinot ievedmuitas, reformējot finansu sfēru un atbalstot konkurenci un brīvo tirgu. Reformu rezultātā ir strauji augusi ārējā tirdzniecība.