Senā Ēģipte
Vikipēdijas raksts
Ar jēdzienu Senā Ēģipte apzīmē civilizāciju, kas pastāvēja ziemeļaustrumu Āfrikā laikaposmā no aptuveni 3150.g. p.m.ē. līdz 31.g. p.m.ē., kad Ēģipte kļuva par Romas impērijas provinci.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Vēsture
Mūsdienu tipa cilvēki Nīlas upes ieleju sākuši apdzīvot pirms apmēram 100 tūkstošiem gadu, nonākot līdz pat upes deltai pa pašu upi, vai šķērsojot Sahāru. Nīlas upes nepastāvība tās ielejas iedzīvotājiem, kas uzsāka nodarboties ar lauksaimniecību, prasīja ļoti lielu uzmanību lauku ierīkošanā. Tādēļ līdzīgi kā Divupe Mezopotāmijā, arī Nīla Ēģiptē ar tās aluviālo gultnes sastāvu nodrošināja bagātas ražas pie nosacījuma, ka tiek izveidota un rūpīgi uzturēta irigācijas sistēma.
Labvēlīgajos dabīgos apstākļos Nīlas ieleju apdzīvojošās ciltis strauji progresēja. Ja ap 6000.g. p.m.ē., pēc dažu zinātnieku aprēķiniem, šeit bija tikai vairāki desmiti ciematu, kuru iedzīvotāji nodarbojās ar lauksaimniecību, tad pusotru tūkstoti gadu vēlāk praktiski visa Nīlas ielejas cilvēku populācija bija pārgājusi uz lauksaimniecību. Tālākā šīs civilizācijas attīstība loģiski veda pie antīkas valsts veidošanās.
[izmainīt šo sadaļu] Ēģiptes vēstures klasifikācija
Ēģiptes vēsturisko periodu klasifikācijā pastāv dažādas pieejas. Vairums ēģiptologu izšķir vismaz četrus galvenos periodus, kuri bieži tiek dalīti arī atsevišķos apakšperiodos. Tie ir Arhaiskā (arī Agrā) Ēģipte un Vecā (arī Senā) valsts, Vidējā un Jaunā (arī Vēlā) valsts. Šīs daudzējādā ziņā samērā atšķirīgās valstis tomēr pārstāvēja vienu un to pašu civilizāciju.
Ja apskatām Ēģipti kā specifisku, patstāvīgu civilizāciju, organizētas valsts formā, tad tā rēķināma no apmēram 3000.g. p.m.ē., kad veidojās pirmā karaliste, līdz to 332.g. p.m.ē., kad to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Tas nozīmē, ka šī civilizācija spējusi pastāvēt gandrīz 2700 gadus. Daži vēsturnieki šīs civilizācijas dzīves ilgumu vērtē pat ap 3800 vai vēl vairāk gadu. Jāatzīmē, ka neviena cita civilizācija nav spējusi pastāvēt tik ilgstoši.
Vēsturnieku vidū ilgi pastāvēja visai plaši izplatīts uzskats, ka Ēģiptes valsts sākusi veidoties sakarā ar pārapdzīvotību Nīlas upes ielejā un brīvu zemju trūkumu. Nesenie pētījumi rāda, ka valsts veidošanās pirmsākumā Nīlas upes ieleja tomēr vēl nebija sevišķi blīvi apdzīvota. Tādēļ pārapdzīvotības faktors valsts veidošanā nebūs bijis tik izšķirošs!
[izmainīt šo sadaļu] Arhaiskais periods
Kā pirmās valstiskās formas arhaiskajā jeb pirmsvēsturiskajā (arī pirmsdinastiskajā) periodā parādījās nelielas valstiņas vai zemes – nomas, kā tās sauca senie grieķi. Nomas pārvaldīja vietējie valdnieki – nomarhi. Tādas visā Nīlas ielejā bijušas vairāki desmiti. Nomas pakāpeniski apvienojās nelielās valstiņās, bet pēdējās sāka veidot kaut ko līdzīgu federācijai. Ap 4. gadu tūkstoša beigām Nīlas ielejā bija izveidojušās divas šādas federācijas – Augšēģipte un Lejas Ēģipte. Tā, ap 3500.g. p.m.ē. Augšēģiptē valdīja trīs karaļnami un tikai ap 3000.g. p.m.ē. sākās vienotas Ēģiptes valsts konsolidācija, kuru pilnībā pabeidza Ēģiptes pirmais faraons Meness, kuram kā monarham pakļāvās visi Ēģiptes vietvalži – nomarhi.
Vienotas valsts struktūras veidošanās sakrīt ar irigācijas sākšanos un Nīlas ūdens plūsmas regulēšanas uzsākšanu. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu teikt, ka irigācijas darbu organizēšanas nepieciešamība objektīvi izraisīja sabiedrības strukturēšanos, jo šī bija galvenā Ēģiptes valsts funkcija. Tas nozīmē, ka šīs sabiedrības un valsts organizatoriskā forma faktiski bija pakārtota ģeofiziskajiem vides apstākļiem un nodrošināja to izmantošanu sabiedrības kopīgajās interesēs.
Šajā laikā ēģiptieši izveidoja arī tirdzniecības floti un nostiprināja jūras tirdzniecību ar Vidusjūras austrumu piekrastes ostām. Ēģiptes kuģi veda kokmateriālus no Libānas, būvniecībā izmantojamu akmeni no Nūbijas tuksneša pa Nīlu.
[izmainīt šo sadaļu] Vidējais periods Ēģiptē
Pēc 2500.g. p.m.ē., Vidējās valsts periodā, Ēģipti piemeklēja ilgstošs sausums. Apmēram trīs gadsimtus valsti tricināja sacelšanās un nekārtības, kas stipri novājināja dievišķo faraonu varu. Varu pakāpeniski pārņēma Augšēģiptes zemju valdnieki Tēbās, kuri mazāk centās pielīdzināt sevi dieviem un bija daudz pieejamāki. Arī savā politikā viņi centās galveno uzmanību veltīt praktiskām lietām – pārtikas krājumu nodrošināšanai, efektīvas valsts pārvaldes izveidošanai ar daudzskaitlīgas birokrātijas palīdzību. Tieši šajā laikā saimnieciskajā dzīvē parādījās bronzas darbarīki, kas būtiski veicināja darba efektivitātes palielināšanos. Efektīvākas tehnoloģijas ieviešana, darba produktivitātes un ekonomiskās efektivitātes palielināšanās palīdzēja Tēbu valdniekiem situāciju stabilizēt un pajukušo valsti atkal apvienot. Ilgākā laika posmā tas tomēr izrādījās nepietiekoši – lielas valsts attīstība nav tikai labklājības nodrošināšana. Ēģiptes sabiedrība bija pārāk piesaistīta savai milzīgajai, bet funkcionāli stipri šaurajai jomai – ūdenssaimniecībai. Neskatoties uz centieniem vairot bagātību, Ēģipte pakāpeniski stiga provinciālismā un atpalicībā. Valstī arvien biežāki kļuva arī nemieri, jo iedzīvotāji bija neapmierināti ar smago nodokļu slogu un daudzajiem spaidu darbiem. Nemitīgo nemieru rezultātā Ēģipte atkal novājinājās. To nekavējās izmantot ārējie ienaidnieki – 17. gs. p.m.ē. Ēģipte nonāca hiksu – Āzijas nomadu kontrolē. Tomēr, skatoties no ilgtermiņa viedokļa, tās Ēģiptei drīzāk bija zāles nekā nelaime. Iekarotāji snaudošajai Nīlas sabiedrībai atnesa jaunus civilizācijas sasniegumus – attīstītāku bronzas tehnoloģiju, efektīvākus ieroču un darbarīku veidus, ar zirgiem velkamus kaujas ratus, ko hiksi, iespējams, bija aizguvuši no asīriešiem. To visu Tēbu valdnieki sāka pamazām pārņemt no iekarotājiem.
Militārās varenības nostiprināšanai bija nepieciešama pajukušās valsts atkal apvienošana un resursi. Ēģiptes apvienošanu (izņemot Lejasēģipti) veica faraons Mentūhoteps II (v. 2040-1999.g. p.m.ē.). Šajā laikā Ēģiptē valdīja miers un stabilitāte. Tomēr tikai Tēbu valdnieka Kamosa valdīšanas laikā (1576-1570.g. p.m.ē.) ēģiptiešiem izdevās sakaut hiksus un 1540.g. p.m.ē. pilnībā apvienot Ēģiptes zemes. Spējīgā faraona Jāhmosa Atbrīvotāja laikā Ēģipte kļuva arī militārā ziņā par spēcīgu lielvalsti. Lejasēģiptes zemes tika pilnībā atgūtas un arī citi ienaidnieki tika turēti pienācīgā attālumā. Ar šiem notikumiem Ēģiptē sākās Jaunās valsts periods.
[izmainīt šo sadaļu] Jaunā valsts
Jaunajā valstī izveidojās pavisam cita sabiedrības politekonomiskā struktūra, izmainījās iekšpolitiskā situācija un sociālā gaisotne. Faraons no dievišķas būtnes kļuva par leģendāru karavadoni, nacionālu varoni, kura vara balstījās uz personīgo autoritāti. Vēl Jāhmoss savu autoritāti bija nostiprinājis, piešķirot saviem karavīriem zemi, tai pat laikā galvenos ekonomiskos resursus paturot savās rokās.
Pēc militārās varas nostiprināšanās, faraona - sievietes Hačepsūtas valdīšanas laikā (1479.-1457.g. p.m.ē.) Ēģipte „komercializējās”. Citiem vārdiem, plaši izvērsās valsts tirdznieciskie sakari - tika organizētas karavānas ar dažādām precēm un sūtītas dažādos tālos virzienos. Viens no šādu karavānu aprakstiem atspoguļo tirdzniecības ekspedīciju uz Puntu, kuras rezultātā uz Ēģipti tika atgādāts zelts, ziloņkauls, vīrāks, pat pērtiķi. Par vienu no nozīmīgākajiem Ēģiptes saimnieciskajiem resursiem bez Nīlas ūdens tagad kļuva arī Nūbijas zelts. Šis bija laiks, kad Ēģipte sāka atkal plūkt raženus augļus no ieguldītā darba, prasmīgas resursu izmantošanas un veiksmīgas piemērošanās dabas faktoriem.
Pieņēmusies spēkā, Ēģipte nebūt neapmierinājās ar valsts vienotības, politiskās stabilitātes un saimnieciskās labklājības atgūšanu. Ēģiptiešu armijas devās tālos karagājienos un Jaunajai valstij tika pievienotas plašas kaimiņu zemes – Sīrija un Palestīna austrumos, Kuša dienvidos.
[izmainīt šo sadaļu] Sabrukums
Pēc, apmēram, piecu gadsimtu Jaunās valsts pastāvēšanas, sākot no 13.-12. gadsimta p.m.ē. Ēģiptes spožums tomēr sāka pamazām atkal apsūbēt. Ēģipte vairs nebija vienīgais spēks Ziemeļāfrikā. Nūbija, kas ilgstoši bija Ēģiptes kolonija un tās zelta un citu vērtīgu resursu avots, sāka pieņemties spēkā un kļuva arvien patstāvīgāka, līdz arvien vairāk sāka uzmākties Ēģiptes dienvidiem. Nūbijas valdniekiem 8. gs. p.m.ē. pat izdevās uz kādu laiku sagrābt kontroli pār visu Ēģipti.
Savukārt no Lībijas rietumos arvien biežāk sāka uzmākties šeit apmetušās berberu un citas nomadu ciltis, kas šajā reģionā ieradās no Sahāras tai arvien vairāk pārvēršoties tuksnesī globālās sasilšanas rezultātā. Berberi bija meistarīgi jātnieki. Savos reidos Ēģiptes teritorijā tie plaši pielietoja arī kaujas ratus. Ēģipte visu laiku atradās sasprindzinājumā lai atvairītu nemitīgos nomadu uzbrukumus, kas ap 1200.g. p.m.ē. apvienojās vēl arī ar jūras pirātiem, kuri pēc Egejas civilizācijas sabrukuma Vidusjūrā bija savairojušies lielā skaitā. Imigranti no Sahāras pastiprināja arī iekšējos sociālos konfliktus. Visā Vidusjūras austrumu pusē bija vērojams pieaugošs haoss. Spēcīgā hetu valsts, kas agrāk bija viens no draudošākajiem Ēģiptes konkurentiem cīņā par varu, savstarpēju valdnieku precību rezultātā kļuva par sabiedroto pret kopīgiem ienaidniekiem. Tomēr šī alianse nebija ilgstoša, jo arī hetu varenība bija strauji sākusi iet zudumā. Abas Tuvo Austrumu šī laika lielākās impērijas, lai gan centās viena otru balstīt, neglābjami tuvojās galam. Tiesa, liktenis pret hetiem izrādījās vēl nežēlīgāks nekā pret Ēģipti – viņu valsts sabruka pilnībā, bet paši heti kā etnoss laika gaitā sajaucās ar citām Tuvo Austrumu tautām un izzuda.
Ap 630.g. p.m.ē. Ēģipte bija spiesta atpirkties pat no skitiem, kas nesodīti siroja arī pa Asīriju, bet kopš 525.g. p.m.ē. Ēģipti vairākkārt iekaroja persieši. Tomēr ne jau ārējie ienaidnieki vien vainojami pie Ēģiptes varenības norieta. Ap 1150. g. p.m.ē. jau skaidri bija samanāmas Ēģiptes iekšējās politekonomiskās deintegrācijas pazīmes. Šo procesu veicināja nesaskaņas, kas vēlāk pāraug atklātā konfliktā starp faraonu un priesteru kārtu, kur pēdējā galu galā ņēma virsroku.
Tikai 332.g. p.m.ē. persiešus no Ēģiptes padzina un viņu vietu ieņēma Maķedonijas Aleksandra karaspēks viņa ģenerāļa Kleomēna (Cleomenes of Naucratis) vadībā. Tā kā Kleomēns bija grieķu izcelsmes Ēģiptes iedzīvotājs, Maķedonijas Aleksandrs viņu iecēla par Ēģiptes valdnieku un viņš iegāja vēsturē kā Ptolemajs I - Ptolemaju dinastijas Ēģiptes grieķu romiešu perioda aizsācējs.
Šis periods ilga gandrīz 300 gadu. Šajā laikā Ptolemaju Ēģipte kļuva par izcilāko helēniskās pasaules spēku. Grieķija pārņēma ļoti daudz no Ēģiptes nenovērtējamā kultūras mantojuma. Caur Grieķiju daudzi Ēģiptes kultūras elementi vēlāk kļuva par Eiropas kultūras organisku sastāvdaļu. Atsevišķos laika posmos Ēģipte pakļāva savai kontrolei Sīriju, Mazāziju, Kipru, Lībiju, Feniķiju un citas zemes. Tas viss veda pie savstarpējas kultūras caurstrāvošanās, jeb runājot mūsdienu terminiem – integrācijas. Rezultātā veidojās tas, ko nereti apzīmē kā vienotu Vidusjūras kultūru.
Tomēr vēlāko Ptolemaju dinastijas valdnieku laikos Ēģipte sāka atkal novājināties. Faraonu Ēģiptes vēsture beidzās līdz ar 30. dinastiju (380-343. g. p.m.ē.). To novājināja un pamazām sagrāva visai tipiski daudzu impēriju sabrukuma iemesli - iekšējās nesaskaņas, cīņa par varu starp vietējo aristokrātiju, ko nekavējas izmantot ārējie ienaidnieki. Taču vēl lielāka nozīme bija tam, ka, līdzīgi kā Mezopotāmijas gadījumā, Nīlas upes ielejas auglīgā zeme vairs nebija vienīgais civilizācijas attīstības, spēka un varenības avots. Uzkrājoties dažādās jomās inovācijām, attīstoties tehnoloģijām, pieaugot zināšanu un prasmju līmenim, citas tā laika civilizācijas kļuva mazāk atkarīgas no apkārtējās vides apstākļiem un to attīstības iespējas kļuva salīdzināmas ar Ēģiptes iespējām, vai pat pārsniedza tās.
Tā, Ēģipte arvien vairāk nonāca strauji progresējošās Romas impērijas ietekmē, lai gan laiku pa laikam tā nokļuva arī citu iekarotāju rokās. Pēdējā Ēģiptes valdniece Kleopatra VII, mēģināja izrādīt pretestību Romas impērijai gan diplomātiskiem, gan militāriem līdzekļiem. Tomēr Ēģipte bija jau pilnībā izsmēlusi savas tālākās attīstības iespējas un bija spiesta kļūt par Romas provinci. Nespējot to pārdzīvot, kā arī dažādu citu iemeslu dēļ, Kleopatra VII beidza dzīvi pašnāvībā 30.g. p.m.ē.
Pēc Kleopatras nāves Ēģipte septiņus gadsimtus pēc kārtas bija Romas impērijas province. Zaudējusi savu militāro un politisko lomu Vidusjūras reģionā, Ēģipte tomēr pilnībā saglabāja savu saimniecisko nozīmi. Tā faktiski bija Romas, vēlāk arī Bizantijas maizes klēts, darbnīcas (stikls, metāls u.c.), impērijas labklājības un peļņas avots, vienā vārdā - ekonomiskais pamats. No tā izriet būtisks secinājums – spēcīga kādas valsts ekonomiskā bāze ne vienmēr nodrošina tai arī nemainīgu varenību un militāro spēku, pat ne lai nosargātu savu politisko neatkarību. Savukārt Roma spēja radīt jaunu, savam laikmetam efektīvāko sabiedrības organizāciju dažādās tās dzīves jomās, attiecīgi tam pielāgojot arī no Ēģiptes un citām senajām civilizācijām pārņemtās inovācijas.
[izmainīt šo sadaļu] Ēģiptes civilizācijas sasniegumi
Ēģiptes agrīnās civilizācijas sasniegumi nebūt nebija tikai irigācijas būves un grandiozas celtnes. Tas bija arī augsts zinātnes un tehnikas līmenis ar plašu pielietojumu praksē. Tā, saules kalendāru pirmie izgudroja Memfisas astronomi, kurā gads sastāvēja no 365 dienām. Zināšanas astronomijā tika pielietotas ne tikai ūdenssaimniecības un lauku darbu regulēšanā, bet arī navigācijā un jaunu zemju atklāšanā. Ēģiptes ārsti jau tajā laikā demonstrēja augstu ķirurģijas prasmi pielietojot arī antiseptiskos līdzekļus. Ēģiptes mākslas sasniegtais līmenis arhitektūrā, skulptūrā, glezniecībā ir salīdzināms ar Senās Grieķijas un Romas mākslu, lai gan tā bija vismaz par tūkstoš gadiem vecāka.
