Entropija
Vikipēdijas raksts
Termodinamikā entropiju apzīmē ar S, un ar to mēra enerģijas daudzumu fiziskā sistēmā, ko nevar izmantot, lai veiktu darbu. Tā ir arī mērvienība nekārtībai kādā sistēmā.
Entropijas idejas autors ir Rūdolfs Klauzius 1865. gadā. Entropijai viņš deva nosaukumu pēc grieķu valodas vārda, kas nozīmē "pārvērtība".
Parasti ar vārdu "entropija" saprot "nekārtība". Entropijas princips pamatā nozīmē, ka jebkurā izolētā sistēmā entropija (nekārtība) tiecas palielināties, bet nekad - samazināties. Šis princips attiecas tikai uz izolētām sistēmām (ΔS ≥ 0). [Lai uzzinātu vairāk par izolētām sistēmām, skat. Termodinamika. Zeme, piemēram, nav izolēta sistēma, jo to nepārtraukti sasniedz saulesgaisma (enerģija). Vispārpieņemts ir uzskats, ka Visums savukārt ir izolēta sistēma, tāpēc, tā kā entropija tajā nepārtraukti palielinās vai vismaz nesamazinās, tas varētu piedzīvot t.s. karsto nāvi (heat death), kad visa enerģija kļūst par termālo enerģiju un vairs nav iespējams veikt nekādu darbu.
Eksperimentāli entropiju ir grūti izmērīt. Entropijas termodinamiskā izpratnē mērīšana balstās uz ļoti rūpīgu kalorimetriju.
Paaugstinoties temperatūrai entropija parasti palielinās, jo intensīvākā daļiņu siltumkustība sistēmu padara nesakārtotāku. Amorfu cietvielu entropija ir lielāka nekā kristālisku vielu entropija.
[izmainīt šo sadaļu] Sociālā Entropija
Entropijas jēdzienu iespējams attiecināt arī uz sociālo sistēmu. Enerģija ko patērē indivīdi sociālas sistēmas ietvaros tiek izmantota, lai mazinātu entropijas pieaugumu. Entropijas tiek mazināta veidojot izgliītības iestādes, tiesu varu un citas institūcijas, kas neļaum sistēmai sadalīties atseviškos elementos un ieslīgt haosā, kas būtu neizbēgami, ja entropija turpinātu pieaugt. Šajā gadījumā valstis, kā piemēram, Šveice, Luksmeburga, Austrija un citas ekonomiski attīstītas, pisloniskas sabiedrības ir ar zemu iekšējo entropiju, turpretīm Gana, Bolīvija, Nigērija ir valstis ar augstu Entropiju, protams, ir arī vidējas Entropijas intensitātes. Lai gan minētie piemēri liek domāt, ka zema sociālas sistēmas entropija nozīmē augstāku labklājības un IKP līmeni, ļoti zemai sociālai Entropijai ir savas negatīvās puses. Kā jau savā darbā "Īgnums kultūrā" norāda Zigmunds Freids, kultūra cilvēkam nav dabiska, tieši otrādi kultūra un sociālā kārtība ir pastāvīgas piepūles produkts un cilvēks šī kultūras darba vārdā reizēm ir spiests aizkavēt savu vēlmju izpildi, kas vēlāk kļūst par pamatu neirozēm un neapmierinātībai arī tad, ja šķietami viss liecina par labklājīgu dzivi. Tieši sādā situācija atrodas cilvēks, kurš dzīvo augsti attīstīta pilsoniskā sabiedrībā, kura prasa arvien vairāk individuālās enerģijas sevis uzturēšanai. Augsti attīstīota sociāla sistēma no indivīda pieprasa arvien vairāk laika un enerģijas un enerģijas tērēšana ārpus sistēmas vajadzibām tiek kontrolēta un ierobežota, kas var būt par pamatu depresijai vai smagākajā gadījumā pat indivīda sucicīdam. Tas norāda uz to, ka ir nepieciešams meklēt balansu starp sociālo kārtibu un indivīda brīvību.
