Centrālāfrikas Republika

Vikipēdijas raksts

Republique Centrafricaine

(Par karogu) (Par ģerboni)
Valsts valoda	franču valoda
Galvaspilsēta	Bangi
Lielākās pilsētas	Bangi Berberati Karno
Prezidents	Fransuā Bozizē
Premjerministrs	Elijs Dotī
Platība	622 984 km²
Iedzīvotāju skaits  - Kopā (2004)  - blīvums	4 089 300 6/km²
Neatkarība	No Francijas 1960. gada 13.augustā
Valūta	Centrālāfrikas franks/XAF
Laika zona	UTC +1
Valsts himna	La Renaissance
Interneta domēns	.CF
Starptautiskais tālsarunu kods	+236

Centrālāfrikas Republika (franču valodā: République Centrafricaine; IPA: /ʀepyblik sɑ̃tʀafʀikɛn/" vai "Centrafrique /sɑ̃tʀafʀik/) ir valsts Centrālāfrikā ar galvaspilsētu Bangi. CĀR robežojas ar Čadu ziemeļos, Sudānu austrumos, Kongo Republiku un Kongo Demokrātisko republiku dienvidos, un Kamerūnu austrumos. Robežu kopgarums 5203 km. Lielākā daļa CĀR sastāv no Sudānas-Gvinejas savannas, tāpat tajā atrodas Sahelas-Sudānas zona valsts ziemeļos un Ekvatoriālā mežu zona dienvidos. Divas trešdaļas no valsts atrodas Ubangi upes baseinā, kura tek uz dienvidiem uz Kongo upi, kamēr atlikusī trešdaļa atrodas Šari upes baseinā, kura tek uz ziemeļiem uz Čadas ezeru. Tā kā lielākā daļa teritorijas atrodas Ubangi un Šari upju baseinā, franči šo koloniju nosauca šī reģiona vārdā par Ubangi-Šari, jeb Oubangui-Chari franču valodā. Šī franču kolonija kļuva par Francijas daļēju autonomiju 1958.gadā un vēlāk, 1960.gada 13.augustā, par neatkarīgu valsti. Trīsdesmit gadus pēc neatkarības iegušānas par CĀR prezidentiem kļuva cilvēki, kuri netika ievēlēti demokrātiskās vēlešanās jeb pārņēma varu ar spēku. Iedzīvotāju neapmierinātība, kas tika pastiprināta ar starptautisko spiedienu, vainagojās ar rezultātiem uzreiz pēc Aukstā kara beigām. Pirmās godīgās demokrātiskās vēlēšanas notika 1993.gadā par valsts finansiālo atbalstītāju līdzekļiem un ANO Vēlēšanu Lietu Komisijas palīdzību. Šajās vēlēšanās uzvarēja Anžē-Fēliks Patasē, bet pēc laika Prezidents Patasē zaudēja tautas atbalstu un 2003. gadā ģenerālis Fransē Bozizē viņu gāza no troņa. Ģenerālis Bozizē uzvarēja 2005.gada maija demokrātiskajās vēlēšanās un joprojām atrodas pie varas. Centrālāfrikas republika ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē un 10 nabadzīgākajām Āfrikā.

Satura rādītājs 1 Vēsture 1.1 Senā vēsture 1.2 Pakļaušanās ārpasaulei 1.3 Franču koloniālisms 1.4 Neatkarība

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

[izmainīt šo sadaļu] Senā vēsture

Starp 1000. gadu pirms mūsu ēras un mūsu ēra 1000.gadu, Austrumadamavavalodā runājošās tautas devās uz austrumiem no Kamerūnas uz Sudānu un daļa nometinājās lielākajā daļā mūsdienu CĀR. Tajā pašā laika periodā, daudz mazāks skaits Bantuvalodās runājošo ieceļotāju apmetās CĀR DR un pavisam neliela Centrālās Sudānasvalodās runājošu cilvēku daļa apmetās gar Ubangi upi. Lielākā daļa CĀR iedzīvotāju, kuri runā Austrumadamava valodās vai Bantu valodās pieder Nigēras-Kongo valodu saimei. Mazākums runā Centrālās Sudānas valodās no Nīlas-Sahāras valodu saimes. Pēdējie ieceļotāji ietver musulmaņu tirgotājus, kuri pārsvarā runā arābu valodās vai Hausa.

[izmainīt šo sadaļu] Pakļaušanās ārpasaulei

Līdz agrīnajiem 1800-iem gadiem, CĀR iedzīvotāji dzīvoja strauji augošās Islama valstu pierobežā un tiem bija relatīvi neliels kontakts ar kristīgo vai islama reliģiju pārstāvjiem, vai rietumu kultūru. 19.gadsimta pirmajās desmitgadēs, musulmaņu tirgotāji uzsāka pakāpeniski iespiesties reģionā un attīstīt labas attiecības ar vietējiem vadoņiem, lai atvieglotu savu tirdzniecību un nodibinātu savas apmetnes reģionā. Musulmaņu tirgotāju sākotnējā ierašanās agrīnajos 19.gadsimta gados bija relatīvi miermīlīga un bija atkarīga no vietējo iedzīvotāju atbalsta, bet pēc 19.gadsimta 50-tajiem gadiem, vergu tirgotāji kopā ar labi bruņotiem karavīriem sāka ar varu pakļaut sev reģionu. Starp 1860. un 1910., vergu tirgotāji no Sudānas, Čadas, Kamerūnas, Dar al-Kuti CĀR ziemeļos un Nzakara un Zande valstīm CĀR dienvidaustrumos pārdeva lielāko daļu CĀR austrumu daļas iedzīvotāju, līdz ar to šī valsts daļa ir ļoti reti apdzīvota pat mūsdienās.

[izmainīt šo sadaļu] Franču koloniālisms

Eiropiešu iespiešanās Centrālajā Āfrikā sākās 19.gadsimta beigās līdz pat tā sauktajam Āfrikas juceklim (1875.-1900.). Grāfs de Braza uzņēmās vadību Franču Kongo dibināšanā ar galveno pārvaldi no pilsētas, kuru pēc viņa nāves nosauca grāfa vārdā, Brazavilla, un sūtīja ekspedīcijas augšup pa Ubangi upi lai nodrošinātu pēc iespējas lielākas Francijas pretenzijas pār teritorijām Centrālajā Āfrikā. Arī Beļģijas Karalis Leopolds II , Vācija un Lielbritānija iesaistījās cīņā par savu tiesību nodrošināšanu pār teritorijām Centrālajā Āfrikā. 1889. gadā francūži nodibināja apmetni Ubangi upes krastā pie Bangui, kas kļuva par Ubangi-Šāri un CĀR nākamo galvaspilsētu. De Braza 1890.-1891. gadā nosūtīja ekspedīcijas augšup pa Sanga upi, līdz pat Čadas ezeram, un uz austrumiem pa Ubangi upi līdz pat Nīlai. De Braza kolonistu atbalstītāji Francijā vēlējās paplašināt Franču Kongo teritoriju tiktāl, lai tā savienotos ar Francijas teritorijām Ziemeļāfrikā, Austrumāfrikā un Rietumāfrikā. 1894.gadā Franču Kongo robežas ar Karaļa Leopolda II Kongo Brīvvalsti un Vācijas Kamerūnu tika nofiksētas, pamatojoties uz diplomātisku vienošanos. 1899.gadā Franču Kongo robeža ar Sudānu tika nofiksēta gar Kongo-Nīlas ūdensķirtnes robežu, atstājot Franciju bez tik kārotās pieejas Nīlai un padarot DA Ubangi-Šāri par "ceļa beigām".

Tiklīdz eiropiešu diplomāti vienojās par Franču Kongo robežām, Francija nolēma kā atpelnīt tik dārgo teritorijas okupāciju, administrāciju un attīstību. Leopolda II pakļauto kompāniju finansiālā veiksme Kongo Brīvvalstī pārliecinājā Francijas valdību 1899.gadā nodot 17 privātām kompānijām lielas zemes platības Ubangi-Šāri reģionā. Pateicībā par zemes lietošanas iespējām pirkt vietējos produktos un pārdot Eiropas preces, kompānijas apsolījās maksāt zemes nomas maksu kolonijas vadībai un attīstīt savus nomātos īpašumus. Kompānijas algoja Eiropas un Āfrikas aģentus, kas bieži lietoja brutālus un mežonīgus līdzekļus, lai piespiestu āfrikāņus strādāt viņu labā. Tajā pašā laikā, Francijas koloniālā administrācija uzsāka piespiest iedzīvotājus maksāt nodokļus un nodrošināt valsti ar brīvo darbaspēku. Kompānijas un franču administrācija bieži sadarbojās savos pūliņos piespiest āfrikāņus strādāt viņu labā, bet laiku pa laikam abas puses nonāca pretinieku lomās. Daži Francijas valdības pārstāvji ziņoja par nelikumībām, kurās tika iesaistītas privāto kompāniju apsardze un pat viņu pašu koloniālais karaspēks, bet pūliņi sodīt šos pārkāpējus vienmēr cieta neveiksmi. Kad ziņas par mežonīgajām zvērībām vērstām pret centrālāfrikāņiem no kompāniju darbinieku un kolonijas administrācijas puses nonāca līdz Francijai un izsauca skaļus protestus, notika izmeklēšanas un vāji centieni veikt reformas, taču situācija Ubangi-Šāri palika nemainīga.

Pa to laiku, Francijas koloniālās pārvaldes pirmajā desmitgadē (1900.-1910.), Āfrikas valstu vadoņi Ubangi-Šāri rēgionā palielināja savas vergu sirojumu aktivitātes, kā arī savu vietējo produktu pārdošanu Eiropas kompānijām un kolonistiem. Vadoņi guva priekšrocības no savas sadarbības ar Franciju, apgādājot sevi ar arvien vairāk ieročiem, kuri tika lietoti lai sagūstītu arvien vairāk vergus, it īpaši Ubangi-Šāri austrumu daļā, kurā iedzīvotāju skaits samazinājās, vietēji vadoņu vergu tirdzniecības dēļ. Tiem kuriem bija vara, āfrikāņiem un eiropiešiem, bieži padarīja dzīvi nožēlojamu tiem, kuriem nebija iespēju aizstāvēties. 1910.gadā Ubangi-Šari kļūst par Franču Ekvatoriālās Āfrikas Federācijas sastāvdaļu.

Francijas koloniālisma otrās dekādes laikā(1910.-1920.), bruņoti koloniālo kompāniju darbinieki turpināja lietot brutālas metodes pret vietējiem iedzīvotājiem, bet Āfrikas vadoņu vara tika iznīcināta un līdz ar to vergu tirdzniecība strauji samazinājās. 1911.gadā Sanghaa un Lobaye upju baseini tika cedēti Vācijai kā daļa no no vienošanās, kas paredzēja Francijai brīvas rokas Marokā un tādējādi Ubangi-Šāri rietumu daļa nonāca vācu rokās līdz Pirmā Pasaules kara sākumam, kura laikā Francija atguva šīs teritorijas, izmantojot Centrālāfrikas armiju.

Franču koloniālisma trešā dekāde (1920.-1930.) bija pārmaiņu periods, kura laikā tika uzbūvēts ceļu tīkls, palielinājās ražas, un tika izveidotas protestantu misijas dažādās valsts malās. Tika ieviestas jaunas, vieglākas piespiedu darba formas, tomēr Francija iesauca lielu daļu Ubangiešu strādāt Kongo-Okeāna dzelzceļa celtniecībā un daudzi no šiem iesauktajiem mira no pārpūles un slimībām. 1925.gadā franču rakstnieks Andrē Gide publicēja savu "Voyage au Congo" , kurā apraksta nežēlību ar kādu izturējās franču kompāniju pret centrālāfrikāņu strādniekiem. 1928. gadā Kongo-Vara sacelšaņās jeb "kapļu karš" izcēlās Ubangi-Šāri rietumos un turpinājās vairākus gadus. Šī dumoja apjomi, iespējams lielākā antikoloniālā dumpja Āfrikā starpkaru periodā, tika uzmanīgi slēpti no Francijas publikas, jo tas varētu pierādīt Francijas koloniālistu cietsirdīgo attieksmi pret āfrikāņiem un piespiedu darba esamību.

Koloniālisma ceturtā dekāde (1930.-1940.) bija laiks, kad Ubangi-Šāri kokvilnas, tējas, un kafijas ražošanas apjomi kļuva nozīmīgi un dimantu un zelta ieguve sāka nest peļņu. Dažām kokvilnas kompānijām tika pieškirts iepirkuma monopols lielās kovilnas ieguves plantācijās un tās varēja nofiksēt iepirkuma cenas, lai nodrošinātu peļnu saviem īpašniekiem. Eiropieši nodibināja kafijas plantācijas un uzsāka kafijas kultivēšanu.

Koloniālisma piektajā dekādē (1940.-1950.) iezīmējās ar Otro Pasaules karu un politiskajām reformām. 1940. gada septembrī de Gollu atbalstošie viesnieki pārņēma kontroli visā Ubangi-Šāri. 1946.gadā teritorijā tiek izveidota sava Asambleja un iecelts tās pārstāvis Francijas parlamentā. Bartolomehs Boganda, neatkarību atbalstošās Kustības par Melnās Āfrikas Sociālo Evolūciju (MESAN), kļūst par pirmo centrālāfrikāni, kurš tiek ievēlēts Francijas parlamentā.

1957.gadā MESAN uzvar teritoriālajās vēlēšanās, Boganda kļūst par Francijas Ekvatoriālās Āfrikas Padomes priekšsēdētāju.

[izmainīt šo sadaļu] Neatkarība

1958. gada 1.decembrī Ubangi-Šari kolonija kļuva par autonomu teritoriju Francijas Kopienas sastāvā un pieņēma vārdu Centrālāfrikas Republika. Autonomijas tēvs un jaunās valdības ("Conseil de Gouvernement") prezidents Bartolemejs Boganda, mira mistiskā aviokatastrofā 1959.gadā, tikai 8 dienas pirms nozīmētajām pirmajām vēlēšanām. 1960. gada 13.augustā CĀR ieguva savu neatkarību un divi Bogandas tuvākie palīgi, Abels Goumba un Dāvids Dako, uzsāka savstarpēju cīņu par varu. Ar Francijas atbalstu varu ieguva Dako, un drīzumā Goumba tika arestēts. 1962. gadā Prezidents Dako valstī nostiprināja vienpartijas sistēmu (MESAN).

1965. gada 31.Decembrī pulkvedis Žans-Bedels Bokasa, kas bija arī Dako tuvs radinieks, gāza Dako, un atcēla konstitūciju un atlaida Naciobnālo Asambleju. Prezidents Bokasa 1972.gadā pasludināja sevi par Prezidentu uz mūžu, un 1976.gada 4.Decembrī pasludināja sevi par Imperātoru Bokasu I. Gadu vēlāk, Imperators Bokasa kronēja pats sevi izšķērdīgā un dārgā ceremonijā, kura tika izsmieta lielākajā daļā pasaules. 1979.gadā, pēc tam, kad nežēlīgi tika apspiesti skolnieku protesti, Francija nodrošināja apvērsumu pret Bokasu un "atjaunoja" Dako pie varas. Dako, vēl vienu reizi, tika gāzts no varas 1981.gada 1.Septembrī, kad apvērsumu izdarīja armijas virspavēlnieks Ģenerālis Andrē Kolingba.

Kolingba atcēla konstitūciju un vadīja militāro huntu līdz 1985.gadam. 1986.gadā viņš iepazīstināja ar jauno konstitūciju, kuru apstiprināja nacionālajā referendumā. Dalība viņa partijā Rassemblement Démocratique Centrafricain (RDC) bija brīvprātīga. 1987.gadā notika daļēji demokrātiskas parlamenta vēlēšanas un pašvaldības vēlēšanas 1988.gadā. Kolingbas divi galvenie politiskie konkurenti- Abels Goumba un Anžē-Fēliks Patasē nepiedalījās vēlēšanās, jo viņu partijām tika liegta dalība.

1990.gadā, pēc Berlīnes mūra krišanas, valstī kļuva aktīva demokrātiskā kustība. 1990.gada maijā 253 redzami valsts darboņi parakstīja atklātu vēstuli ar lūgumu sasaukt Nacionālo Konferenci, bet Kolingba noraidīja šo lūgumu un apcietināja dažus aktīvistus. ASV, negribīga Francijas un kaimiņvalstu un aģentūras GIBAFOR (Francija, ASV, Vācija, Japāna, ES, Pasaules Banka un ANO) spiediena rezultātā Kolingba tika piespiests piekrist noturēt brīvas vēlēšanas 1992. gada Oktobrī, kurās ieņem pēdējo vietu un galvenā tiesa ānulē tās rezultātus.

1993. gada vēlēšanu pirmā kārta noslēdzās ar Anžē-Fēliksa Patasē uzvaru, bet Kolingba vēlēšanās ieguva tikai 4.vietu aiz Abela Goumbas un Dāvida Dako. Otrajā kārtā Patasē ieguva 52.5 % balsu, bet Goumba 45.6 %. Lielākā daļa Patasē atbalstītāju septiņā blīvi apdzīvotajās prefektūrās, bet Goumbas atbalsts nāca no desmit mazāk apdzīvotajā prefektūrām dienvidos un austrumos. Turklāt Patasē partija Mouvement pour la Libération du Peuple Centrafricain (MLPC) jeb Kustība par Centrālāfrikas Tautas Atbrīvošanu ieguva vienkāršu, bet ne absolūtu vairākumu parlamentā, kas nozīmēja, ka Patasē bija nepieciešami koalīcijas partneri.

1994.gada 28.Decembrī tika apstiprināta jaunā konstitūcija un izsludināta 1995.gada 14.Janvārī, bet šī konstitūcija, tāpat kā iepriekšējās, neiespaidoja politisko praksi valstī. 1996.-1997. gadā, atspoguļojot strauji samazinošos tautas uzticību, notika trīs bruņoti dumpji pret Patasē valdību, kas tika pavadīti ar plašu īpašuma demolēšanu un pieaugošu etnisko saspīlējumu. 1997.gada 27.janvārī tika parakstīta Bangi Miera Vienošanās, kas paredzēja multi nacionālo Āfrikas militāro spēku Mission Interafricaine de Surveillance des Accords de Bangui (MISAB) izvietošanu. Mali bijušais prezidents, Amadū Turē, klūva par galveno vidutāju un bija starpnieks bijušo dumpinieku iesaistīšanai valdībā 1997.gada 7.Aprīlī. Vēlāk MISAB misija tika aizvietota ar ANO miera uzturētāju spēkiem (MINURCA).

1999.gadā , neskatoties uz plašiem pretkorupcijas publiskiem protestiem pilsētās, Patasē uzvarēja brīvās vēlēšanās un kļuva par prezidentu uz otro termiņu. 2001.gada 28.Maijā nemiernieki Kolingba vadībā, uzbruka stratēģiskām celtnēm Bangi neveiksmīgā puča mēģinājumā. Dupinieku armijas vadītājs Abel Abrū un ģenerālis Fransē N'Djadders Bedaija tika nogalināti. Patasē apturēt puču izdodas tikai ar Lībijas un Čadas armiju un Kongo nemiernieku palīdzību.

Kā šī neizdevušās puča atskaņas, Patasē lojālie militārie grupējumi veica atriebības uzbrukumus pret dumpiniekiem galvaspilsētas nomalēs, kuru rezultātā tika iznīcinātas vairākas mājas, kā arī veiktas vairāku politisko oponentu slepkavības. Patasē uzzināja, ka ģenerālis Fransuā Bozizs ir iejaukts maija puča gatavošanā pret viņu un tādēļ Bozizs bija spiests mukt, kopā ar saviem lojālajiem spēkiem, uz Čadu. 2002.gada 25.Oktobrī Bozizs veica pārsteidzošu uzbrukumu pret Patasē, kurš bija izbraucis no valsts. Lībijas karaspēks un aptuveni 1'000 Kongo dumpinieku karavīru nespēja apturēt pučistus, kuri pārņēma varu valstī un gāza Patasē no troņa.

Fransuā Bozizs atcēla konstutūciju un nosauca jauno ministru kabinetu, kurā tika iekļautas lielākā daļa opozīcijas partiju. Abels Goumba, "Misters Tīrais", tika iecelts par viceprezidentu, kurš deva Boziza valdībai pozitīvu imidžu. No 2003.gada 15.Septembra līdz 27.OKtobrim notika Nacionālais dialogs, un 2005. gada Maijā Bozizs uzvarēja godīgās vēlēšanās, kurās tika izslēgts iepriekšējais prezidents Patasē.

2006.gada jūnijā, kā ziņo ANO, 33 cilvēki gājuši bojā nemiernieku uzbrukumā armijas nometnē valsts ziemeļos. Oktobrī nemiernieki ieņem Birao pilsētu valsts ziemeļaustrumos, decembrī notiek Francijas aviācijas uzbrukumi nemiernieku pozīcijām, lai nodrošinātu likumīgās varas stabilitāti valstī.

	Āfrikas valstis
Alžīrija | Angola | Benina | Botsvāna | Burkinafaso | Burundi | Centrālāfrika | Čada | Dienvidāfrika | Džibuti | Ēģipte | Ekvatoriālā Gvineja | Eritreja | Etiopija | Gabona | Gambija | Gana | Gvineja | Gvineja-Bisava | Kaboverde | Kamerūna | Kenija | Komoru salas | Kongo Demokrātiskā Republika | Kongo Republika | Kotdivuāra | Lesoto | Libērija | Lībija | Madagaskara | Malāvija | Mali | Maroka | Maurīcija | Mauritānija | Mozambika | Namībija | Nigēra | Nigērija | Ruanda | Santome un Prinsipi | Seišelu salas | Senegāla | Sjerraleone | Somālija | Sudāna | Svazilenda | Tanzānija | Togo | Tunisija | Uganda | Zambija | Zimbabve
Citas teritorijas: Kanāriju Salas | Majota | Reinjona | Sv. Helēnas sala | Rietumsahāra