Sērskābe
Vikipēdijas raksts
| Nosaukums | Sērskābe |
| Ķīmiskā formula | H2SO4 |
| Molmasa | 98,08 g/mol |
| Blīvums | 1840 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 283 K (10°C) |
| Viršanas temperatūra | 610 K (337°C) |
Sērskābe (H2SO4) ir stipra, neorganiska skābe. To iegūst, šķīdinot ūdenī sērskābes anhidrīdu SO3. (Parasti gan lieto atšķaidītu sērskābi, lai neveidotos sērskābes migla no ūdens tvaikiem). Sērskābes sāļus sauc par sulfātiem. Sērskābe reaģē ar lielāko daļu citu skābju sāļu. Sērskābe ir arī nozīmīga skābā lietus sastāvdaļa. Sērskābes hidratācija ir eksotermiska, tas nozīmē, ka, šķīdinot sērskābi ūdenī, izdalās siltums; iegāžot ūdeni koncentrētā sērskābē, tas var sākt vārīties un izšķaidīt sērskābi apkārt, tāpēc atšķaidot sērskābi, to vajag liet ūdenī, nevis otrādi. Ja sērskābē izšķīdina sērskābes anhidrīdu, iegūst oleumu (kūpošā sērskābe), to lieto daudzu organisko vielu nitrēšanai.
[izmainīt šo sadaļu] Sērskābes lietošana
Sērskābei ir milzīga nozīme minerālmēslu, piemēram, superfosfāta rūpniecībā. Kā spēcīgu ūdens atņēmēju sērskābi izmanto celuloīda, mākslīgā zīda, plastmasu, krāsvielu, medikamentu un citu organisko vielu ražošanā. Šīs sērskābes īpašības dēļ to izmanto arī dažādu neorganisko vielu un gāzu žāvēšanai eksikatoros. Ievērojamus daudzumus šīs skābes patērē naftas produktu attīrīšanā no kaitīgiem piemaisījumiem.
Otrs izplatīts sērskābes iegūšanas veids ir šāds:
- Pirīta FeS2 dedzināšana
4 FeS2 + 11 O2 --> 2 Fe2O3 + 8 SO2
- SO2 katalītiska reakcija ar O2 vanādija (V) oksīda klātbūtnē:
2 SO2 + O2 --> 2 SO3
- Sēra (VI) oksīda reakcija ar ūdeni vai atšķaidītu sērskābes šķīdumu:
SO3 + H2O --> H2SO4
Koncentrētu sērskābi izmanto kā ūdensatņēmēju vielu, jo tā aktīvi saista ūdens molekulas, veidojot dažāda satura hidrātus.
