Skābe

Vikipēdijas raksts

Skābes ir elektrolīti, kas šķīdumā spēj atšķelt protonus, veidojot ūdeņraža jonus, vai arī spēj piesaistīt nedalītos elektronu pārus (Luisa skābe). Skābju vispārīgā formula ir AH vai AH_n (daudzvērtīgām skābēm), kur n ir skābes vērtība. Skābes var iedalīt:

• Skābekli nesaturošas skābes (sālsskābe, ciānūdeņražskābe)
• Skābekli saturošas skābes

• Neorganiskās skābes (sērskābe, slāpekļskābe)
• Organiskās skābes (visas organiskās skābes satur skābekli)

• Vienvērtīgās skābes (var atšķelt vienu protonu) (sālsskābe, etiķskābe)
• Vairākvērtīgās skābes (var atšķelt vairāk nekā vienu protonu) (fosforskābe, ftalskābe)

[izmainīt šo sadaļu] Ķīmiskās īpašības

Skābes var reaģēt ar metāliem, metālu oksīdiem, hidroksīdiem un vājāku skābju sāļiem, veidojot sāļus. No skābekli saturošām skābēm atšķeļot ūdeni, var iegūt skābju anhidrīdus.

Ūdens šķīdumā skābes disociē jonos veidojot skābes anjonu (A^-) un ūdeņraža jonu (H⁺) (vai ūdeņraža jonus (vairākvērtīgām skābēm)). Tas ir līdzsvara process.

Šo līdzsvara procesu raksturo skābuma konstante K_a.

Stiprām skābēm K_a vērtības ir lielākas (šķīdumā skābe gandrīz pilnībā sastāv no skābes anjoniem un ūdeņraža joniem), bet vājām skābēm K_a vērtības ir mazākas un bieži vien nedisociējušo molekulu ir vairāk. Stipras skābes ir: halogēnūdeņražskābes (lai arī fluorūdeņražskābe ir relatīvi vāja skābe), skābekli saturošās neorganiskās skābes, kur centrālais atoms ir ar lielu oksidāciojas pakāpi (perhlorskābe, sērskābe, slāpekļskābe). Lielākā daļa organisko skābju ir vājas skābes.

• Ūdeņraža jons (protons)(H⁺). Tas ir ūdeņraža atoms, kuram ir atņemts tā vienīgais elektrons. Atšķirībā no visiem pārējiem joniem, tam nav elektronu apvalka, tapēc tas ir ļoti mazs un ūdens šķīdumā piesaista vismaz vienu ūdens molekulu, tapēc korektāk to būtu rakstīt kā H₃O⁺ nevis vienkārši H⁺. Ķīmiskajos vienādojumos bieži lieto vienkārši H⁺, jo tā ir īsāk.
• Skābju stiprumu mēra pēc tās K_a vērtības (bieži lieto arī pK_a=-log(K_a)). pH mēra ūdeņraža jonu koncentrāciju, kas ir atkarīga no skābes stipruma un koncentrācijas.

Dažas organiskās un neorganiskās skābes:

• HCl - Hlorūdeņražskābe jeb sālsskābe
• HF - Fluorūdeņražskābe
• HI - Jodūdeņražskābe
• HBr - Bromūdeņražskābe
• H₂SO₄ - Sērskābe
• H₂S - Sērūdeņražskābe
• HNO₃ - Slāpekļskābe
• HPO₃ - Metafosforskābe
• H₃PO₄ - Ortofosforskābe
• H₂CO₃ - Ogļskābe
• H₂SiO₃ - Silīcijskābe
• H₃BO₃ - Borskābe
• HClO₃ - Hlorskābe
• HCN - Ciānūdeņražskābe
• HClO₃ - Perhlorskābe
• CH₃COOH - Etiķskābe

[izmainīt šo sadaļu] Skābju nosaukumi

• Skābekli nesaturošās skābes sauc par -ūdeņražskābēm, piem sērūdeņražskābe (H₂S), hlorūdeņražskābe (HCl).
• Ja attiecīgajam elementam ir iespējama tikai viena skābekli saturošā skābe, tad to sauc vienkārši par skābi. Ja elementam ir iespējamas vairākas vērtības, tad skābi, kur elements ir ar mazāku oksidācijas pakāpi sauc par paskābi (sērpaskābe).