Volfgangs Amadejs Mocarts

Vikipēdijas raksts

Volfgangs Amadejs Mocarts (vācu: Wolfgang Amadeus Mozart), dzimis 1756.g. 27.janvārī, miris 1791.g. 5.decembrī. Bija izcils austriešu komponists. Lai gan nodzīvojis tikai 36 gadus, šai laikā uzrakstījis ļoti daudz skaņdarbu: apmēram 50 simfoniju, 19 operu, sonātes, kvartetus, kvintetus, Rekviēmu un daudzus citus dažadus skaņdarbus kopumā ap 626.

[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija

Mocarta bērnība

Mocarts ir dzimis Zalcburgā. Viņa tēvs Leopolds Mocarts bija vijolnieks, komponists, ērģelnieks, un vadīja orķestri Zalcburgas firsta galmā, viņš bija arī sava dēla pirmais pedagogs. Jau no četru gadu vecuma Volfgangs spēlējis klavesīnu, mēģinājis arī sacerēt mūziku. Sešu gadu vecumā zēns jau izpildīja virtuozus, sarežģītus skaņdarbus. Tā kā apkārtējie nebeidza apbrīnot zēna dotības, tēvs nolēma Volfgangu kopā ar viņa māsu vest ceļojumā. Pirmais koncertceļojums bija triumfāls un ilga trīs gadus. Mocartu ģimene apmeklēja Minheni, Vīni , Parīzi, Londonu, Amsterdamu, Hāgu, Ženēvu. Mazais virtuozs spēlēja sarežģītus skaņdarbus gan uz klavesīna, gan uz vijoles un ērģelēm. Lai uzjautrinātos, klausītāji lika zēnam spēlēt uz taustiņiem, kas bija apklāti ar lakatu vai arī izpildīt sarežģītas pasāžas ar vienu pirkstu. Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā - simfonijas. Pēc atgriešanās Zalcburgā, tēvs turpināja mācīt zēnam kompozīciju, līdztekus tam, Volfgangs apguva arī aritmētiku, vēsturi, ģeogrāfiju un valodas.

13 gadu vecumā Mocarts sarakstīja savu pirmo operu. 14 gadu vecumā Volfgangs ar tēvu devās otrajā koncertceļojumā - uz Itāliju, apmeklējot Romu, Milānu, Florenci. Milānas operteātris pasūtīja Mocartam operu, kuru vēlāk izrādīja ar lieliem panākumiem. Itālijā pavadītajā laikā jaunais komponists ievērojami paplašināja savas zināšanas un guva izcilus panākumus. Itāliešus arī pārsteidza Volfganga neticami smalkā dzirde un ģeniāla atmiņa. Noklausījies Romas Siksta kapelā daudzbalsīgu kora skaņdarbu "Mizerere", Mozarts to iegaumēja un, pārnācis mājās, to precīzi pierakstīja. Šis skaņdarbs bija baznīcas īpašums un par nošu iznešanu no kapelas draudēja bargs sods, bet Mocarts nebija notis ne iznesis, ne parrakstījis, viņš tās bija iegaumējis! Tomēr, neskatoties uz gūtajiem panākumiem, viņam neizdevās Itālijā atrast darbu un nācās atgriezties mājās - Zalcburgā. Bet arī dzimtā pilsēta nenovērtēja Mocarta talantu.

Grūtie brīži Mocarta dzīvē

22 gadu vecumā Volfgangs kopā ar māti devās uz Parīzi cerībā uz labāku dzīvi, tomēr arī šeit brīnumbērnu jau bija aizmirsuši. Mocarts dzīvoja pieticīgā viesnīcas numurā, pelnīdams līdzekļus, par grašiem pasniedzot mūzikas stundas. Parīzes brauciena laikā Mocarts radīja piecas izcilas klavesīna sonātes.

Pēc atgriešanās Zalcburgā Mocarta dzīve kļuva vēl grūtāka. Viņu dažādi centās pazemot Zalcburgas grāfs Koloredo, pie kura Mocarts bija spiests strādāt. Volfgangs nespēja ar to samierināties un 1781. gadā beidzot atstāja darbu Zalcburgā un devās uz Vīni, kur nodzīvoja līdz mūža galam.

Mocarta talanta uzplaukums

Vīnē iesākās Mocarta dzīves pēdējais gadu desmits - viņa talanta uzplaukuma laiks. Pēc Vīnes Vācu teātra pasūtījuma Mocarts uzrakstīja komisko operu "Bēgšana no Seraja". Izcilu meistarību Mocarts sasniedza trijās nākamajās operās - "Figaro kāzas", "Dons Žuans" un "Burvju flauta". Šo operu mūzikas melodiskums un skaistums izraisīja sajūsmu. Šajos gados Mocarts sasniedza meistarības kalngalus arī instrumentālajā mūzikā, uzrakstīja savas labākās simfonijas. 1786. gadā Mocarts tikās ar Jozefu Haidnu. Haidna ietekme jūtama Mocarta kvartetos un trio.

Pamatos laimīgi izveidojās arī Mocarta ģimenes dzīve, par viņa sievu kļuva Konstance Vēbere. Tomēr jaunrades sasniegumu pilnajai komponista dzīvei bija arī otra puse, viņš arvien dziļāk stiga trūkumā, nemitīgais darbs izsmēla komponista spēkus.

Pēdējais Mocarta skaņdarbs bija Rekviēms, kuru bija pasūtījis grāfs Valzega, kurš ar Rekviēmu gribējis godināt savas mirušās sievas piemiņu, to uzdodot par savu skaņdarbu. Mocarts par to neko nezināja. Viņam šķita, ka šo mūziku viņš raksta pats sev.

Rekviēmu Mocarts sacerēja, jau slims būdzms, tas atņēma autoram pēdējos spēkus. Viņš vairs nevarēja būt klāt savas pēdējās operas "Burvju flauta" izrādē, viņš domās sekoja līdzi operas darbības norisei un mūzikai, turēdams rokās pulksteni.

Mocarts mira 1791. gada ziemā. Komponists tika apglabāts kopējā kapā, kura precīza atrašanās vieta vēl nav zināma.