Irāna

Irāna (persiešu: ايران) jeb Persija, ir Tuvo Austrumu valsts, kura atrodas DR Āzijā. Ziemeļos Irāna robežojas ar Armēniju, Azerbaidžānu un Turkmenistānu , austrumos ar Pakistānu un Afganistānu, kā arī ar Turciju un Irāku rietumos. Irānas jūras robeža dienvidos ir Persijas līcis kura pretējā krastā atrodas Kuveita, Sauda Arābija, Bahreina, Katara un Apvienotie Arābu Emirāti. Oficiālais valsts nosaukums ir Irānas Islāma Republika un islāma novirziens šiītisms ir Irānas valsts reliģija.

Tā kā Irāna atrodas starp Tuvajiem austrumiem, Kaukāza reģionu, Centrālāziju un Persijas līci, kā arī tāpēc, ka tās tuvumā atrodas Austrumeiropa un Indijas subkontinents, Irānai vēsturiski ir bijusi ļoti liela ģeostratēģiska nozīme.

Valsts prasība stingri ievērot islāma likumus arī citviet pasaulē ir novedusi Irānu konfliktā ar dažiem tās Vidējo Austrumu kaimiņiem, kā arī rietumu valstīm.

[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfija

Irānā plešas divi lieli tuksneši – Daštekavirs (platība - 180 000 km²) un Daštelūts (vairāk nekā 166 000 km²), kas aizņem centrālā līdzenuma lielāko daļu. Valstī ir ļoti atšķirīgi laikapstākļi. Ziemeļos esošie kalni, kas robežojas ar Kaspijas jūru, saņem daudz nokrišņu, taču kopumā Irānā ir maz nokrišņu, to daudzums atkarīgs no gadalaika.

[izmainīt šo sadaļu] Kalni

Irāna ir kalnaina zeme - teritorijas reljefu veido vairākas augstas kalnu grēdas un plašā Irānas kalniene, kas aizņem visu valsts centrālo daļu. Kalniene austrumu virzienā iestiepjas Centrālāzijā un paceļas līdz 4 419 metrus virs jūras līmeņa. Šeit valda karsts un sauss klimats.

Irānā garākā kalnu grēda – Zagross – stiepjas no Armēnijas pierobežas valsts ziemeļrietumos dienvidu un dienvidaustrumu virzienā gar Persijas līci un beidzas pie Ormuza šauruma, kas savieno Persijas un Omānas līci. Kalnu teritorijā ir daudzas virsotnes, kas pārsniedz 3 000 metrus virs jūras līmeņa, savukārt daļa dziļo, auglīgo ieleju tiek izmantotas lauksaimniecībā.

Elbursa kalnu grēda stiepjas gar Kaspijas jūras dienvidu krastu. Tās augstākā virsotne ir Demāvends (5604 m) , kas ir arī Irānas augstākais kalns. Elbursa kalnu ziemeļu nogāzēs aug krāšņi lapkoku meži, veidojot Irānā lielāko platību, kas noklāta ar augāju. Vairums Irānas upju savu sezonālo tecējumu sāk kalnos un plūst uz ziemeļiem, uz Kaspijas jūru. Valsts galvaspilsēta Teherāna izvietojusies Elbrusa kalnu dienvidu nogāzē aptuveni 1070 m augstumā.

[izmainīt šo sadaļu] Irānas vēsture

[izmainīt šo sadaļu] Senā Persija

Irānas plato ap 1500.g. p.m.ē. bija apmetušās vairākas āriešu ciltis, kuras, iespējams, bija pametušas savas agrākās apmešanās vietas sakarā ar nelabvēlīgām klimata izmaiņām. Lielākās no tām bija mīdieši un persieši. Mīdija dominēja šajā reģionā līdz apmēram 558. g. p.m.ē., kad Persijas troni ieņēma enerģisks valdnieks Kīrs Lielais. Viņš gāza mīdiešu valdniekus, iekaroja 546.g. p.m.ē. grieķu provinci Līdiju, bet 539.g. p.m.ē. Persija pakļāva visu Babiloniju.

Drīz (525.g. p.m.ē.) Persija iekaroja un pakļāva arī Ēģipti, tad paplašināja savas robežas līdz Indas upei austrumos, tā kļūstot par milzīgu impēriju. Persijas ekspansija Kīra Lielā laikā būtiski atšķīrās no veida, kā zemes un tautas sev pakļāva agrākie tirāni. Ja, piemēram, asīrieši parasti lietoja nežēlīgu militāru spēku un visur, kur tie iebruka, asinis lija straumēm, Kīrs jaunas teritorijas Persijas kundzībai pakļāva vairāk ar diplomātisku veiklību un viltu. Šīs teritorijas apdzīvojošās tautas persieši parasti iekļāva savas valsts struktūrā, bieži piešķirot tām samērā plašas pašpārvaldes tiesības, atšķirībā no asīriešiem, kas piekopa plašas tautu deportācijas ar mērķi tās asimilēt. Šinī ziņā Persiju nereti mēdz dēvēt par vēsturē pirmo federālo valsti vai impēriju, kurā līdzās dzīvoja simtiem tautu un pastāvēja tolerance starp dažādām reliģijām. Politekonomijas, valsts pārvaldes un sabiedrisko attiecību kontekstā tas ir vērtējams kā nozīmīga inovācija visai tālākai cilvēces pieredzei. Pēc Kīra nāves šie sasniegumi turpināja pilnveidoties tālāk.

Tā, persiešu valdnieks Dārijs I (522.-486. g. p.m.ē.) visu valsti sadalīja satrapijās – administratīvās vienībās ar samērā lielu autonomijas pakāpi. Tām bija jāmaksā stingri noteikti nodokļi, jāapgādā karaspēks, jāuztur ceļi, tilti u.c. Lai satrapiju pārvaldnieki – satrapi, neiegūtu pārāk lielu varu, viņu rīcībā karaspēks netika nodots. Vienotā impērijas karaspēka komandieri bija pakļauti tieši valdniekam. Tādējādi Dārijs I valstī precīzi nošķīra militāro un civilo varu, kā arī, lietojot mūsdienu terminoloģiju – ārpolitiku un iekšpolitiku. Tas bija vēl viens nozīmīgs ieguldījums civilizācijas valsts pārvaldīšanas pieredzē.

Lielā decentralizācija un milzīgā valsts teritorija lika īpašu uzmanību pievērst komunikācijām. Piemēram, tika izveidos plašs ceļu tīkls, bet uz visiem svarīgākajiem ceļiem apmēram 25 km attālumā cita no citas bija izvietotas pasta stacijas, kur tika nomainīti zirgi un vedēji un, kur gan vieni gan otri, kā arī ceļotāji varēja atpūsties. Līdz ar to var teikt, ka persieši bija pirmie, kas sāka veidot loģistiku kā sistēmu. Tas bija viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, pateicoties kuriem Persijā strauji attīstījās gan saimniecība, gan daudzveidīga, daudznacionāla kultūra. Tieši persiešu laikā izveidojās lielā mērā vienota Vidējo Austrumu kultūra, dzīvesveids un tradīcijas ar daudzām arī mūsdienās šim reģionam raksturīgajām īpatnībām.

Persijas varenība tomēr nebija ilgstoša. Tā zaudēja grieķiem Persiešu karus, kuru rezultātā Persijas varenība sāka arvien vairāk izplēnēt. Nāvējošu triecienu Persijas impērijai deva Maķedonijas Aleksandra karaspēks, vairākkārt sagraujot persiešu spēkus 334.-331.g. p.m.ē. Maķedonieši pielietoja inovatīvu militāro stratēģiju, kas deva lielas priekšrocības pār citu valstu spēkiem.

Neskatoties uz šīm un daudzām vēlākām militārām neveiksmēm, kas mijās arī ar veiksmēm, Persija ilgi pārdzīvoja Maķedoniju. Pēc Maķedonijas Aleksandra negaidītās nāves starp viņa ģenerāļiem sekoja ilgstoša ķīvēšanās par Persijas troni. To beidzot ieguva Selecuss I, kas atjaunoja Persijas impērijas robežas līdz Indai, pakļāva Babiloniju un Sīriju, kā arī visu Mazāziju. Selucīdu dinastija, kas bija arī faktiskie Maķedonijas valdnieki, pārvaldīja impēriju līdz pat 2. gs. p.m.ē. Kopumā senās Persijas vēsture skaitāma līdz pat mūsu ēras 7. gs., kad to iekaroja arābi.

[izmainīt šo sadaļu] Irānas revolūcija

Irānas revolūcija 1979. gadā no varas gāza Irānas šahu Mohammadu Reza Pahlavi. Valstī tika nodibināta teokrātiska islāma republika, kuru vadīja ajatolla Ruholla Homeinī. Revolūciju bija izraisījusi vispārējā neapmierinātība ar šaha korumpēto un represīvo režīmu.

Revolūcija pārsteidza pasauli, jo atšķirībā no citām revolūcijām, to nevadīja politiska ideoloģija vai nacionālisms, bet islāma reliģija. Revolūciju var iedalīt divās fāzēs: pirmajā fāzē liberāļu, kreiso un islāmistu koalīcija gāza šaha varu; otrajā fāzē, ko bieži sauc par Islāma revolūciju, pie varas nāca Homeini.

Šajā laikā tika iznīdētas Rietumu dzīvesveida radītā ietekme, valstī tika ieviesti stingri islāma likumi. Irānas iedzīvotāji pašlaik ir dziļi reliģiozi, un islāma ticība stipri ietekmē visas dzīves jomas.

[izmainīt šo sadaļu] Irānas - Irākas karš

1980. gadā Irānā iebruka Irākas karaspēks un sekojošajā astoņus gadus ilgajā karā gāja bojā vairāk nekā 400 000 valsts iedzīvotāju.

Nafta un saimniecība

Irānas ekonomika ir cieši saistīta ar tās dabas resursiem, 85% eksporta ienākumu valstij dod nafta un dabasgāze. Irānas teritorijā atrodas aptuveni 8% no pasaulē apzinātajiem naftas resursiem un gandrīz piektā daļa dabasgāzes krājumu. Realizējot šaha Mohammada Reza Pehlevī – Irānas valdnieka no1953. līdz 1979. gadam –modernizācijas plānu , Irāna attīstījusi naftas pārstrādi un transporta rūpniecību vairākās lielās Persijas līča piekrastes ostās tostarp Bandarabāsā un Abedānā. Attīstījušās ir arī ķīmiskās rūpniecības, tekstilrūpniecības, mašīnbūves un cementa ražošanas nozares.